A A A A A
Latvijas Bībele 1685

1 Samuelis 20



1
Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmatas, un nāca un sacīja Jonatāna priekšā: ko es esmu darījis, kas ir mans noziegums un kas ir mani grēki tava tēva priekšā, ka viņš manu dzīvību meklē?
2
Tad tas uz viņu sacīja: lai Dievs pasargā, tu nemirsi! Redzi, mans tēvs nedara ne lielu ne mazu lietu, ko viņš man papriekš nesacītu, kādēļ tad mans tēvs šo lietu priekš manis būtu apslēpis? Tas tā nav.
3
Tad Dāvids turklāt vēl zvērēja un sacīja: tavs tēvs labi zina, ka es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tāpēc viņš domā, lai Jonatāns no tā nekā nezina, ka tas par to nenoskumstas. Bet patiesi, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo un tava dvēsele dzīvo, viens solis vien ir starp mani un nāvi.
4
Un Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ko tava dvēsele vēlās, to es tev darīšu.
5
Un Dāvids sacīja uz Jonatānu: redzi, rītu ir jauns mēnesis, un man būtu ar ķēniņu pie galda jāsēž un jāēd, tad nu palaid mani, ka es laukā apslēpjos līdz trešās dienas vakaram.
6
Ja tavs tēvs pēc manis vaicās, tad saki: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu steigšus noiet uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir tas gadskārtīgais upuris visiem tiem radiem.
7
Ja nu viņš tā sacīs: tas ir labi, - tad tavam kalpam būs miers. Bet ja viņš par to apskaistās, tad tu vari zināt, ka viņš ļaunu apņēmies.
8
Dari tad žēlastību pie sava kalpa, jo tu ar savu kalpu Tā Kunga derību esi derējis. Bet ja kāds noziegums ir pie manis, tad nokauj tu mani, kāpēc tu mani vēl gribētu vest pie sava tēva?
9
Tad Jonatāns sacīja: lai tas ne mūžam tev nenotiek, ja es tiešām atzītu, ka mans tēvs būtu apņēmies tev ļaunu darīt, ka es tev to nesacītu!
10
Tad Dāvids sacīja uz Jonatānu: kas man to sacīs, kad tavs tēvs tev bargi atbildēs?
11
Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: nāc, ejam laukā. Un tie izgāja abi divi uz lauku.
12
Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: Kungs, Izraēla Dievs, ja es no sava tēva būšu izklausījis ap šo laiku rītu vai parītu, un redzi, kad tas ir labi priekš Dāvida, un es tad pie tevis nesūtu un tev no tā ziņas nedodu,
13
Tad lai Tas Kungs Jonatānam šā un tā dara. Bet ja mans tēvs ko ļaunu pret tevi ir apņēmies, tad es tev par to arī ziņu došu, un tevi palaidīšu, ka tu ar mieru vari aiziet. Un lai tad Tas Kungs ir ar tevi, kā viņš ir bijis ar manu tēvu.
14
Un kaut tu, kamēr es vēl dzīvoju, kaut tu pie manis parādītu Tā Kunga žēlastību,
15
Un kad es mirstu, ne mūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama, ir tad ne, kad Tas Kungs Dāvida ienaidniekus visus no zemes izdeldēs.
16
Tā Jonatāns derēja derību ar Dāvida namu. Un Tas Kungs ir piemeklējis Dāvida ienaidniekus.
17
Un Jonatāns Dāvidu vēl reiz apzvērināja viņu mīlēdams, jo tas viņu mīlēja, itin kā savu dvēseli.
18
Un Jonatāns uz viņu sacīja: rītu ir jauns mēnesis, tad pēc tevis vaicās, jo tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.
19
Bet trešā dienā nonāc drīz un ej uz to vietu, kur tu biji paslēpies darba dienā, un apsēdies pie Azel akmens.
20
Tad es trīs bultas šaušu tam sānis, it kā mērķī šaudams.
21
Un redzi, es sūtīšu puisi (sacīdams): ej, meklē tās bultas. Ja es uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir šaipus tevis, dabū tās, - tad nāc, jo tev ir miers un nav nekas, tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo.
22
Bet ja es tā uz to puisi sacīšu: redzi, tās bultas ir tavā priekšā viņā pusē, - tad ej, jo Tas Kungs tev ir licis iet.
23
Bet par to lietu, par ko es un tu esam runājuši, redzi, lai Tas Kungs ir starp mani un tevi mūžīgi.
24
Tad Dāvids paslēpās laukā, un kad jauns mēnesis bija, tad ķēniņš apsēdās pie galda ēst.
25
Kad nu ķēniņš apsēdās savā vietā, to brīdi kā ar vienu pie sienas, tad Jonatāns nāca, un Abners apsēdās Zaulam sānis, bet Dāvida vieta palika tukša.
26
Bet Zauls nesacīja tai dienā nekā, jo viņš domāja: tam kas ir noticis, ka tas nav šķīsts, - viņš nebūs šķīsts.
27
Bet otrā jauna mēneša dienā Dāvida vieta palika atkal tukša. Tad Zauls sacīja uz savu dēlu Jonatānu: kāpēc Izajus dēls pie galda nav nācis nedz vakar, nedz šodien?
28
Tad Jonatāns Zaulam atbildēja: Dāvids mani lūgdams lūdzis, ka varētu iet uz Bētlemi,
29
Un sacīja: atlaid mani lūdzams, jo mūsu radiem ir upuris tai pilsētā, un mans brālis man pats to ir pavēlējis; nu tad, ja es žēlastību esmu atradis tavās acīs, tad dod man lūdzams vaļu, savus brāļus apmeklēt. Tādēļ viņš nav nācis pie ķēniņa galda.
30
Tad Zauls apskaitās pret Jonatānu un uz to sacīja: tu netiklais stūrgalvi, vai es nezinu, ka tu to Izajus dēlu esi izredzējis sev par kaunu un tavai netiklai mātei par kaunu?
31
Jo cik ilgi Izajus dēls virs zemes dzīvos, ne tu, nedz tava valstība nepastāvēs. Tad nu nosūti un dabū man viņu šurp, jo viņam jāmirst.
32
Tad Jonatāns savam tēvam Zaulam atbildēja un uz to sacīja: kāpēc tam būs mirt? Ko viņš ir darījis?
33
Tad Zauls meta ar šķēpu pēc viņa, ka to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs pilnīgi bija apņēmies, Dāvidu nokaut.
34
Tad Jonatāns cēlās no galda ar dusmām un neēda tai otrā jauna mēneša dienā nekā, jo viņam sirds ēdās par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija negodā licis.
35
Un rītā Jonatāns izgāja laukā, kur ar Dāvidu bija norunāts, un mazs zēns bija viņam līdz.
36
Un viņš sacīja uz savu puisi: teci, meklē jel tās bultas, ko es šaušu. Tad tas puisis tecēja, un viņš šāva vienu bultu pāri par to.
37
Kad nu tas puisis uz to vietu nāca, kur Jonatāns to bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns tam puisim sauca pakaļ un sacīja: vai tā bulta nav tavā priekšā viņā pusē?
38
Atkal Jonatāns tam puisim sauca pakaļ: steidzies čakli, nestāvi! Tad tas puisis Jonatānam lasīja tās bultas un nāca atkal pie sava kunga.
39
Bet tas puisis nezināja nekā; Jonatāns tikai un Dāvids zināja to lietu.
40
Un Jonatāns deva tos rīkus savam puisim, un uz to sacīja: ej, nes tos pilsētā.
41
Tā tas puisis nogāja, un Dāvids cēlās no dienasvidus puses un metās uz savu vaigu pie zemes un klanījās trīs reiz', un tie skūpstījās un raudāja abi divi, bet Dāvids jo stipri.
42
Tad Jonatāns sacīja uz Dāvidu: ej ar mieru! Ko mēs abi iekš Tā Kunga vārda esam zvērējuši sacīdami: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi, un starp manu dzimumu un tavu dzimumu, - tas lai tā paliek mūžīgi. Un viņš cēlās un aizgāja, un Jonatāns nāca pilsētā.