A A A A A
Latvijas Bībele 1685 (LG8)

1 Samuelis 17



1
Un Vīlisti sapulcināja savu spēku uz karu un sapulcējās iekš Zokus, vienā Jūda cilts pilsētā un apmeta savu lēģeri starp Zoku un Azeku Eses-Damimā.
2
Bet Zauls un Izraēla vīri sapulcējās un apmetās ozolu ielejā un taisījās karot pret Vīlistiem.
3
Un Vīlisti stāvēja uz kalna viņā pusē, un Izraēla ļaudis stāvēja uz kalna šai pusē, un ieleja bija viņu starpā.
4
Tad viens stiprinieks izgāja no Vīlistu lēģera, ar vārdu Goliats no Gatas; viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis.
5
Un tam bija vara cepure uz galvas un tam bija zvīņainas krūšu-bruņas un, tas krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši sēķeļi vara,
6
Un lielu bruņas no vara ap lieliem, un vara šķēps uz pleciem.
7
Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava un viņa šķēpa asmens bija no sešsimt sēķeliem dzelzs, un tas bruņu nesējs gāja viņa priekšā.
8
Šis nu stāvēja un sauca uz Izraēla pulkiem un uz tiem sacīja: kāpēc jūs gribat iziet un stāties uz karu? Vai es neesmu Vīlists un jūs Zaula kalpi? Izmeklējiet no sevis vienu, kas pie manis nāk lejā.
9
Ja tas ar mani varēs kauties un mani nokaus, tad mēs jums gribam būt par kalpiem, bet ja es viņu pārvaru un viņu kauju, tad jūs būsiet mums par kalpiem un mums kalposiet.
10
Un tas Vīlists sacīja: es šodien Izraēla pulkus esmu lamājis; dodiet man vienu vīru, ka mēs viens ar otru cīkstamies.
11
Kad nu Zauls un viss Izraēls šos Vīlista vārdus dzirdēja, tad tie iztrūcinājās un bijās ļoti. -
12
Dāvids nu bija dēls tam Evratiešam no Jūda Bētlemes, ar vārdu Izajus; tam bija astoņi dēli, un Zaula laikā tas jau bija vecs vīrs, jau labi gados.
13
Un Izajus trīs vecākie dēli bija karā gājuši Zaulam līdz, un viņa triju dēlu vārdi, kas karā gāja, bija: Elijabs, tas pirmdzimtais, un viņa otrais, Abinadabs, un tas trešais Zamus.
14
Un Dāvids bija tas jaunākais; un tie trīs vecākie Zaulam bija gājuši līdz.
15
Bet Dāvids gāja un nāca no Zaula, sava tēva avis ganīt Bētlemē.
16
Bet tas Vīlists izgāja rītos un vakaros un rādījās tur četrdesmit dienas.
17
Tad Izajus sacīja uz savu dēlu Dāvidu: ņem jel priekš saviem brāļiem vienu ēfu no šīm ceptām vārpām un šās desmit maizes un steidzies lēģerī pie saviem brāļiem.
18
Bet šos desmit sierus nones tam virsniekam par tūkstoš, un apmeklē savus brāļus, kā tiem klājās, un ņem vienu zīmi no tiem.
19
Bet Zauls un šie un visi Izraēla vīri bija ozolu ielejā, ar Vīlistiem karodami.
20
Tad Dāvids cēlās agri un atstāja avis pie gana un ņēma (tās lietas) un nogāja, kā Izajus viņam bija pavēlējis, un nāca pie tiem savestiem lēģera ratiem, un tas karaspēks izgāja uz kaušanos un sacēla kara troksni.
21
Un Izraēlieši un Vīlisti nostājās uz kaušanos, pulks pret pulku.
22
Tad Dāvids nolika tos traukus pie tā rīku sarga un skrēja pie tiem karapulkiem un nāca un apsveicināja savus brāļus.
23
Kad nu viņš vēl ar tiem runāja, redzi, tad nāca tas stiprinieks, vārdā Goliats, tas Vīlists no Gatas, no Vīlistu karapulkiem un runāja tos pašus vārdus, un Dāvids to dzirdēja.
24
Bet visi Izraēla vīri, kad tie šo vīru redzēja, tad tie priekš viņa bēga un bijās ļoti.
25
Un Izraēla vīri sacīja: vai jūs to vīru esat redzējuši, kas te nāk? Viņš nāk Izraēli lamāt. Un notiks, to vīru, kas šo kaus, ķēniņš darīs ļoti bagātu un tam dos savu meitu par sievu un atlaidīs viņa tēva namam nodošanas iekš Izraēla.
26
Tad Dāvids runāja uz tiem vīriem, kas pie viņa stāvēja, un sacīja: kas tam vīram būs, kas šo Vīlistu kaus un novērsīs kaunu no Izraēla? Jo kas viņš tāds, tas Vīlists, tas neapgraizītais, ka tas tā dzīva Dieva karapulkus lamā?
27
Tad tie ļaudis viņam teica tos pašus vārdus un sacīja: tā un tā tam vīram darīs, kas viņu nokaus.
28
Bet Elijabs, viņa vecākais brālis, viņu dzirdēja ar tiem vīriem runājam, un Elijabs apskaitās par Dāvidu un sacīja: kāpēc tad tu esi atnācis? Un pie kā tu to mazo avju pulciņu tuksnesī esi pametis? Es gan zinu tavu lielību un tavu sirds blēdību, jo tu esi nācis kaušanos redzēt.
29
Tad Dāvids sacīja: ko tad nu es esmu darījis? Vai man nav brīvi runāt?
30
Un viņš griezās no tā pie cita un sacīja tos pašus vārdus. Un tie ļaudis tam atbildēja it kā papriekš.
31
Kad nu šie vārdi tapa dzirdēti, ko Dāvids runāja, un Zaulam tapa sacīti, tad viņš to lika atvest.
32
Un Dāvids sacīja uz Zaulu: lai nevienam sirds nezūd viņa pēc. Tavs kalps noies un kausies ar šo Vīlistu.
33
Bet Zauls sacīja uz Dāvidu: tu nevari noiet pret šo Vīlistu, ar viņu kauties. Jo tu esi zēns un viņš ir karavīrs no savas jaunības.
34
Tad Dāvids sacīja uz Zaulu: tavs kalps ganīja sava tēva avis, tad nāca lauva un lācis un nonesa avi no ganāmā pulka.
35
Un es tam dzinos pakaļ un to kāvu un izpestīju (to avi) no viņa rīkles. Kad viņš nu pret mani cēlās, tad es viņu grābu pie bārdas un to situ un nokāvu.
36
Tavs kalps ir to lauvu, ir to lāci nokāvis; tāpat būs šis neapgraizītais Vīlists, it kā viens no tiem; jo viņš tā dzīva Dieva karapulkus ir lamājis.
37
Un Dāvids sacīja: Tas Kungs, kas mani pestījis no lauvas un no lāča, mani arī atpestīs no šā Vīlista rokas.
38
Tad Zauls sacīja uz Dāvidu: ej tad, lai Tas Kungs tev palīdz. Un Zauls apģērba Dāvidu ar savām paša drēbēm un lika vara cepuri uz viņa galvu un to apģērba ar krūšu bruņām.
39
Un Dāvids apjoza viņa zobenu pār savām drēbēm un sāka staigāt, jo viņš vēl to nebija ieradis. Un Dāvids sacīja uz Zaulu: tā es nevaru iet, jo es to vēl neesmu ieradis. Un Dāvids to nolika no sevis nost.
40
Un viņš ņēma savu zizli rokā un izlasījās piecus gludus oļus no upes un tās lika tai gana tarbā, kas viņam bija, proti tai kulē, un viņa linga bija viņa rokā. Tā tas gāja tam Vīlistam pretī.
41
Un tas Vīlists nāca Dāvidam vienmēr tuvāki, un viņa bruņu nesējs viņa priekšā.
42
Kad nu tas Vīlists skatījās un Dāvidu redzēja, tad viņš to izsmēja, jo tas bija jauneklis sarkaniem vaigiem un skaistu ģīmi.
43
Un tas Vīlists sacīja uz Dāvidu: vai es esmu suns, ka tu ar koku pie manis nāci? Un tas Vīlists lādēja Dāvidu pie saviem dieviem.
44
Un tas Vīlists sacīja uz Dāvidu: nāc šurp pie manis, es tavu miesu došu putniem apakš debess un zvēriem laukā.
45
Bet Dāvids sacīja uz to Vīlistu: tu nāci pie manis ar zobenu un šķēpu un priekšturamām bruņām, bet es nāku pie tevis Tā Kunga Cebaot vārdā, kas ir Izraēla karapulku Dievs, ko tu esi zaimojis.
46
Šodien Tas Kungs tevi dos manā rokā, ka es tevi nokauju un tavu galvu no tevis atņemu un Vīlistu lēģera maitas dodu putniem apakš debess un zvēriem virs zemes, un visa pasaule atzīs, ka Izraēlim ir Dievs.
47
Un visi šie pulki atzīs, ka Tas Kungs neizglābj ar zobenu un šķēpu: jo tas karš pieder Tam Kungam, tas jūs dos mūsu rokā.
48
Un notikās, kad nu tas Vīlists cēlās un nāca un Dāvidam tuvojās, tad Dāvids steidzās un skrēja uz tiem karapulkiem, tam Vīlistam pretī.
49
Un Dāvids bāza roku tarbā un izņēma vienu olu un meta ar lingu un iesvieda tam Vīlistam pašā pierē, tā ka tas akmens viņa pierē ieskrēja, un tas krita uz savu vaigu pie zemes.
50
Tā Dāvids pārvarēja to Vīlistu ar lingu un ar oli, un kāva to Vīlistu un to nokāva, bet Dāvidam zobena nebija rokā.
51
Tad Dāvids pieskrēja un piestājās pie tā Vīlista un ņēma viņa zobenu un to izvilka no makstīm un to nokāva un tam ar to nocirta galvu. Kad nu Vīlisti redzēja, ka viņu varenais bija miris, tad tie bēga.
52
Un Izraēla un Jūda vīri cēlās un gavilēja un dzinās Vīlistiem pakaļ, kamēr nāk tai ielejā un līdz pašiem Ekronas vārtiem; un Vīlistu nokautie krita uz Zaārim ceļa un līdz Gatai un līdz Ekronai.
53
Un Izraēla bērni griezās atpakaļ no Vīlistu dzīšanas un aplaupīja viņu lēģeri.
54
Un Dāvids ņēma tā Vīlista galvu un to nonesa uz Jeruzālemi, bet viņa bruņas viņš nolika savā teltī.
55
Bet kad Zauls redzēja Dāvidu izejam pret to Vīlistu, tad tas uz Abneru, to kara lielkungu, sacīja: kam dēls ir šis jauneklis, Abner? Tad Abners sacīja: tik tiešām kā tava dvēsele dzīvo, ķēniņ, to es nezinu.
56
Tad ķēniņš sacīja: vaicā jel, kam dēls šis jauneklis ir?
57
Kad nu Dāvids atpakaļ griezās no tā Vīlista kaušanas, tad Abners viņu ņēma un veda Zaula priekšā, un tā Vīlista galva bija viņa rokā.
58
Un Zauls uz to sacīja: kam dēls tu esi, puisi? Dāvids sacīja: tava kalpa Izajus, tā Bētlemieša, dēls.