A A A A A
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība

1 Samuelis 14



1
Un kādā dienā Jonatāns, Zaula dēls, sacīja uz savu puisi, kas viņa bruņas nesa: nāc, iesim pāri uz Vīlistu vakti, kas viņā pusē. Un viņš to savam tēvam nesacīja.
2
Bet Zauls palika Ģibejas galā apakš tā granāta koka Migronā, un to ļaužu, kas pie viņa, bija pie sešsimt vīru.
3
Un Aķijus, Aķitaba dēls, (tas bija Ikaboda brālis, tas Pineas dēls, tas Elus dēls, kas bija Tā Kunga priesteris iekš Šīlo), nesa to efodu; bet tie ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis.
4
Bet tur tai ceļa šaurumā, kur Jonatānam bija cauri jāiet uz Vīlistu vakti, bija divas asas klintis, viena šai pusē, otra viņā pusē, un vienai bija vārds Bocec un otrai bija vārds Zene.
5
Vienai gals cēlās uz ziemeļa pusi pret Mikmasu un otrai uz dienasvidu pret Ģebu.
6
Un Jonatāns sacīja uz to puisi, kas viņa bruņas nesa: ejam pāri uz šo neapgraizīto ļaužu vakti, vai Tas Kungs priekš mums ko nedarīs, jo Tam Kungam nav grūti atpestīt, vai caur daudz, vai caur maz.
7
Tad viņa bruņu nesējs uz to sacīja: dari visu, kas tavā sirdī; ej tik, redzi, es iešu tev līdz pēc tava prāta.
8
Tad Jonatāns sacīja: redzi, iesim pāri pie tiem vīriem un parādīsimies viņiem.
9
Ja tie tā uz mums sacīs: stāviet, tiekams mēs pie jums tiksim, tad paliksim stāvot savā vietā un nekāpsim augšā pie viņiem.
10
Bet ja tie tā sacīs: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo Tas Kungs tos ir devis mūsu rokā, un tas mums būs par zīmi.
11
Kad nu tie abi Vīlistu vakts vīriem parādījās, tad tie Vīlisti sacīja: redzi, Ebreji nāk ārā no tām alām, kur tie bija paslēpušies.
12
Un tie vakts vīri sauca Jonatānam un viņa bruņu nesējam un sacīja: nāciet pie mums augšā, mēs jums ko teiksim. Tad Jonatāns uz savu bruņu nesēju sacīja: kāp man pakaļ, jo Tas Kungs tos ir devis Izraēla rokās.
13
Tad Jonatāns ar rokām un kājām uzrāpās, un viņa bruņu nesējs viņam pakaļ.
14
Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa bruņu nesējs tos kāva viņam pakaļ, tā ka šinī pirmā kaušanā Jonatāns un viņa bruņu nesējs nokāva pie divdesmit vīru, tik ne pusbirzuma* vietā. (*pusakrs vai ap 2000 m2)
15
Un tur izbailes cēlās lēģerī, uz lauka un starp tiem ļaudīm, un tā vakts un tie sirotāji paši, ir tie drebēja, un zeme trīcēja, un tās bija izbailes no Dieva.
16
Kad nu Zaula sargi Benjamina Ģibejā redzēja, ka tas pulks izšķīda un izklīda šurp un turp,
17
Tad Zauls sacīja uz tiem ļaudīm, kas pie viņa bija: skaitāt jel un redziet, kas no mums ir nogājis. Tad tie skaitīja, un redzi, Jonatāna un viņa bruņu nesēja nebija.
18
Tad Zauls sacīja uz Aķiju: atnes Dieva šķirstu šurp! (jo Dieva šķirsts to laiku bija pie Izraēla bērniem).
19
Un kamēr Zauls vēl uz to priesteri runāja, tad troksnis Vīlistu lēģerī auga un vairojās. Un Zauls sacīja uz to priesteri: aptur savu roku.
20
Tad Zauls un visi ļaudis, kas pie viņa bija, sasaucās un gāja kauties un redzi, tur bija zobens pret zobenu, un bija liels troksnis.
21
Un tie Ebreji, kas līdz šim bija pie Vīlistiem lēģerī bijuši un tiem bija līdz nākuši, tie arīdzan pārgāja pie Izraēla, kas bija pie Zaula un pie Jonatāna.
22
Un visi Izraēla vīri, kas bija apslēpušies uz Evraīma kalniem, kad tie dzirdēja Vīlistus bēgam, arī dzinās tiem pakaļ kaudamies.
23
Tā Tas Kungs tai dienā Izraēli atpestīja, un tā kaušanās stiepās līdz Bet-Avenai.
24
Un Izraēla vīri nogura tai dienā, un Zauls tiem ļaudīm piekodināja sacīdams: nolādēts tas vīrs, kas maizi ēdīs, pirms vakars nāks un es būšu atriebies pie saviem ienaidniekiem. Un neviens no tiem ļaudīm maizes neēda.
25
Un visi ļaudis nāca mežā, un tur bija medus pa zemes virsu.
26
Kad nu tie ļaudis nāca mežā, redzi, tur tecēja medus. Bet neviens nelika savu roku pie mutes, jo tie ļaudis bijās no tā zvēresta.
27
Bet Jonatāns to nebija dzirdējis, ka viņa tēvs tos ļaudis ar zvērestu bija apdraudējis, un viņš izstiepa sava zižļa galu, kas bija viņa rokā, un iemērca to tai medū, un grieza savu roku atkal pie mutes, tad viņa acis tapa skaidras.
28
Un viens no tiem ļaudīm bildināja(ieminējās) un sacīja: tavs tēvs tos ļaudis ar zvērestu gauži apdraudējis sacīdams: nolādēts lai ir tas vīrs, kas šodien ko ēd! Un tā tie ļaudis nogurst.
29
Tad Jonatāns sacīja: mans tēvs to zemi ir sajaucis; redziet jel, kā manas acis palikušas skaidras, kad es maķenīt no šī medus esmu baudījis.
30
Cik vairāk, kad tie ļaudis būtu ēdin ēduši no savu ienaidnieku laupījuma, ko tie atraduši; bet nu Vīlistu sakaušana nav bijusi tik liela.
31
Taču tai dienā tie Vīlistus kāva no Mikmasas līdz Ajalonai, un tie ļaudis bija ļoti noguruši.
32
Tad tie ļaudis taisījās uz laupīšanu, un ņēma avis un vēršus un teļus, un tos kāva zemē, un tie ļaudis tos ēda ar asinīm.
33
Tad Zaulam to teica un sacīja: redzi, tie ļaudis apgrēkojās pret To Kungu, asinis ēzdami. Un tas sacīja: jūs noziedzāties; atveļat man tagad šurp vienu lielu akmeni.
34
Un Zauls sacīja: ejat šurp un turp pa tiem ļaudīm un sakāt tiem: atvediet pie manis ikviens savu vērsi un ikviens savu avi, un nokaujiet tos šeit un ēdiet un neapgrēkojaties pret To Kungu, ar asinīm ēzdami. Tad visi ļaudis naktī atveda ikviens savu vērsi ar savu roku un tos tur nokāva.
35
Tad Zauls Tam Kungam uztaisīja vienu altāri. Šis bija tas pirmais altāris, ko viņš Tam Kungam cēla.
36
Un Zauls sacīja: dzīsimies Vīlistiem pakaļ pa nakti un aplaupīsim tos, līdz kamēr gaisma metās, un neatlicināsim no tiem neviena. Tie sacīja: dari visu, kas tavām acīm patīk. Bet tas priesteris sacīja: iesim še pie Dieva.
37
Tad Zauls vaicāja Dievu: vai man Vīlistiem būs dzīties pakaļ? Vai tu tos dosi Izraēla rokā? Bet viņš tam tai dienā neatbildēja.
38
Tad Zauls sacīja: nāciet šurp visi ļaužu virsnieki, un izmeklējiet un raugiet, pie kā tas grēks ir šim brīžam.
39
Jo tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, kas Izraēli atpestījis, jebšu tas būtu pie mana dēla Jonatāna, tad tam tiešām būs mirt. Un neviens no visiem ļaudīm tam neatbildēja.
40
Atkal tas sacīja uz visu Izraēli: jums būs vienā pusē stāvēt, un es un mans dēls Jonatāns stāvēsim otrā pusē. Tad tie ļaudis sacīja uz Zaulu: dari, kā tev patīk.
41
Tad Zauls sacīja uz To Kungu, Izraēla Dievu: parādi taisnību. Tad Jonatāns un Zauls tapa iezīmēti, bet tie ļaudis izgāja bez vainas.
42
Tad Zauls sacīja: metiet par mani un par manu dēlu Jonatānu. Tad Jonatāns tapa iezīmēts.
43
Un Zauls sacīja uz Jonatānu: saki man, ko tu esi darījis? Tad Jonatāns viņam teica un sacīja: es tikai maķenīt medus esmu baudījis ar sava zižļa galu, kas bija manā rokā; redzi, man nu jāmirst.
44
Tad Zauls sacīja: lai Dievs man šā un tā dara, Jonatān, - tev tiešām jāmirst.
45
Tad tie ļaudis sacīja uz Zaulu: vai Jonatānam būs mirt, kas šo lielo pestīšanu iekš Izraēla padarījis. Nebūt ne! Tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, ne matam no viņa galvas nebūs zemē krist, jo viņš to šodien ir izdarījis ar Dievu. Tā tie ļaudis Jonatānu izpestīja, ka tam nebija jāmirst.
46
Un Zauls no Vīlistiem atstājās un griezās atpakaļ, un Vīlisti gāja atkal uz savu vietu.
47
Bet Zauls valdību bija uzņēmis pār Izraēli un karoja visapkārt ar visiem saviem ienaidniekiem, arī pret Moabu un pret Amona bērniem un pret Edomu un pret Cobas ķēniņiem un pret Vīlistiem, un visiem, kurp viņš griezās viņš lika just savu bardzību.
48
Un viņš parādīja spēku un sakāva Amaleķiešus un izpestīja Izraēli no viņu laupītāju rokas.
49
Un Zaula dēli bija Jonatāns, Izvus un Malķizuūs, un viņa abu meitu vārdi - tās pirmdzimtās vārds bija Merabe un tās jaunākās vārds bija Mikale.
50
Un Zaula sievas vārds bija Akinoame, Akimaāca meita; un viņa kara virsnieka vārds bija Abners, Nera, Zaula tēva brāļa, dēls.
51
Un Ķis, Zaula tēvs, un Ners, Abnera tēvs, bija Abiēļa dēli.
52
Un karš bija briesmīgs pret Vīlistiem, kamēr Zauls dzīvoja. Un kad Zauls redzēja kādu stipru un varenu vīru, tad viņš to ņēma pie sevis.