Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Tiesneši 11

1

Jevtus, tas Ģileādietis, bija stiprs karavīrs, bet viņš bija maukas bērns, ko Ģileāds bija dzemdinājis.

2

Kad nu Ģileāda sieva viņam bērnus dzemdēja, un šās sievas bērni pieauga, tad tie Jevtu izdzina un uz to sacīja: tev nebūs mantot mūsu tēva namā, jo tu esi citas sievas dēls.

3

Tad Jevtus bēga no saviem brāļiem un dzīvoja Tobas zemē, un pie Jevtus sapulcējās nelieši un izgāja līdz ar viņu.

4

Un pēc kāda laika Amona bērni karoja pret Izraēli.

5

Un kad Amona bērni pret Izraēli karoja, tad Ģileādas vecaji nogāja, Jevtu atvest no Toba zemes.

6

Un tie sacīja uz Jevtu: nāc un esi mums par vadoni un karosim pret Amona bērniem.

7

Bet Jevtus sacīja uz Ģileādas vecajiem: vai jūs mani neesat ienīdējuši un mani izdzinuši no mana tēva nama? Kāpēc tad jūs nu nākat pie manis, kad jums ir bēdas?

8

Un Ģileādas vecaji sacīja uz Jevtu: tāpēc mēs nu pie tevis esam griezušies, ka tev būs iet ar mums un karot pret Amona bērniem; un tev būs būt par galvu mums, visiem Ģīleada iedzīvotājiem.

9

Un Jevtus sacīja uz Ģileādas vecajiem: kad jūs man atpakaļ vedat, karot pret Amona bērniem, un kad Tas Kungs tos nodos manā priekšā, tad es jums būšu par galvu.

10

Un Ģileādas vecaji sacīja uz Jevtu: lai Tas Kungs dzird mūsu sarunu, ja mēs tā nedarīsim, kā tu esi runājis.

11

Tad Jevtus gāja līdz Ģileādas vecajiem, un tie ļaudis viņu iecēla sev par galvu un par vadoni, un Jevtus runāja visus savus vārdus Tā Kunga priekšā Micpā.

12

Un Jevtus sūtīja vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa un sacīja: kas tev ar mani, ka tu pie manis esi nācis, karot pret manu zemi?

13

Un Amona bērnu ķēniņš sacīja uz Jevtus vēstnešiem: tāpēc ka Izraēls paņēmis manu zemi, kad viņš no Ēģiptes atnāca, no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jardānei; tad nu atdod man to ar labu.

14

Bet Jevtus sūtīja atkal vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa.

15

Un uz to sacīja: tā saka Jevtus: Izraēls nav ņēmis ne Moaba zemi, ne Amona bērnu zemi.

16

Jo kad viņš no Ēģiptes izgāja, tad Izraēls gāja pa tuksnesi līdz niedru jūrai un nāca uz Kādesu.

17

Un Izraēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa un sacīja: ļauj man jel iet caur tavu zemi, bet Edoma ķēniņš neklausīja. Un viņš sūtīja arī pie Moaba ķēniņa; tas arī negribēja. Tā Izraēls palika Kādesā.

18

Pēc tam viņš staigaja pa tuksnesi un apgāja ap Edoma zemi un Moaba zemi un nāca no rīta puses uz Moaba zemi; un tie apmetās viņpus Arnonas, bet tie nenāca Moabiešu robežās, jo Arnona ir Moabiešu robeža.

19

Bet Izraēls sūtīja vēstnešus pie Ziona, Amoriešu ķēniņa, kas bija Ezbonas ķēniņš, un Izraēls uz viņu sacīja: ļauj mums jel iet caur tavu zemi līdz savai vietai.

20

Bet Zions Izraēlim neuzticēja, ka tas tam būtu ļāvis iet caur savām robežām, bet Zions sapulcēja visus savus ļaudis, un tie apmetās Jācā un karoja pret Izraēli.

21

Un Tas Kungs, Izraēla Dievs, nodeva Zionu un visus viņa ļaudis Izraēla rokā, ka tie tos sakāva, un Izraēls iemantoja visu to zemi no Amoriešiem, kas tai zemē dzīvoja.

22

Un tie uzņēma visas Amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jardānei.

23

Tā nu Tas Kungs, Izraēla Dievs, izdzinis Amoriešus savu Izraēla ļaužu priekšā, un tu gribi uzņemt to zemi?

24

Vai tev to nebūs paturēt, ko tavs dievs Kamos tev ir devis? Un mēs gribam paturēt visu to, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir devis.

25

Un nu, vai tu esi labāks nekā Balaks, Cipora dēls, Moaba ķēniņš? Vai tas ar Izraēli tiesājies, vai tas pret viņiem karojis?

26

Kamēr Izraēls dzīvojis Ezbonā un viņas ciemos un Aroērā un viņas ciemos un visās pilsētās, kas pie Arnonas, trīssimt gadus, - kāpēc tu tanī laikā tos neesi atņēmis?

27

Un es pret tevi neesmu grēkojis, bet tu dari pret mani ļaunu, pret mani karodams. Tas Kungs, kas ir soģis, lai šodien tiesā starp Izraēla bērniem un Amona bērniem.

28

Bet Amona bērnu ķēniņš neklausīja Jevtus vārdiem, ko viņš pie tā bija sūtījis.

29

Tad Tā Kunga Gars nāca uz Jevtu, un viņš gāja caur Ģileādu un Manasu, un viņš gāja uz Micpu Ģileādā un no Micpas Ģileādā viņš gāja pret Amona bērniem.

30

Un Jevtus solīja solījumu Tam Kungam un sacīja: ja tu Amona bērnus dosi manā rokā,

31

Tad tam, kas no mana nama durvīm man nāks pretī, kad es ar mieru no Amona bērniem griezīšos atpakaļ, būs piederēt Tam Kungam, un es to upurēšu par dedzināmo upuri.

32

Tad Jevtus gāja pret Amona bērniem ar tiem kauties, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokā.

33

Un viņš tos kāva varen lielā kaušanā no Aroēra, kamēr nāk uz Minitu, divdesmit pilsētas, un līdz tiem vīna kalnu klajumiem; tā Amona bērni tapa pazemoti Izraēla bērnu priekšā.

34

Kad nu Jevtus nāca uz Micpu pie sava nama, redzi, tad viņa meita viņam izgāja pretī ar bungām un stabulēm, un viņa bija tikai viņa vienīgā, un viņam nebija bez tās ne dēla ne meitas.

35

Un kad viņš to redzēja, tad viņš saplosīja savas drēbes un sacīja: ak mana meita! Tu mani lauztin esi salauzusi un tu mani apbēdini, jo es savu muti esmu atdarījis Tā Kunga priekšā un nevaru atrauties,

36

Un viņa uz to sacīja: mans tēvs, ja tu savu muti Tā Kunga priekšā esi atdarījis, tad dari man, kā tas no tavas mutes gājis, kad Tas Kungs tevi atriebis pie taviem ienaidniekiem, Amona bērniem.

37

Un viņa sacīja uz savu tēvu: lai man tā notiek; dod man vaļu divus mēnešus, ka es eju un noeju kalnos un apraudu savu jumpravību, es ar savām biedrenēm.

38

Un viņš sacīja: ej! Un viņš to atlaida divus mēnešus. Tad viņa nogāja ar savām biedrenēm un apraudāja kalnos savu jumpravību.

39

Un pēc diviem mēnešiem tā griezās atpakaļ pie sava tēva, un viņš tai darīja pēc sava solījuma, ko viņš bija solījis, un viņa vīra neatzina.

40

Un iekš Izraēla palika par likumu, ka Izraēla meitas ik gadus nogāja, Jevtus, tā Ģīleadieša, meitu, nožēlot četras dienas gadskārtā.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685