A A A A A
Latvijas Bībele 1685

Apustuļu Darbi 20



1
Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils tos mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju.
2
Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē.
3
Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad tie Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju.
4
Un viņu pavadīja līdz Āzijai Zopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarks un Zekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tiķiks un Trovims.
5
Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā.
6
Bet mēs nocēlāmies pēc tām neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām.
7
Bet pirmā nedēļas dienā, kad tie mācekļi bija sanākuši to maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš to vārdu mācīja līdz pusnaktij.
8
Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies.
9
Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs.
10
Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.
11
Un viņš uzkāpa un to maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un tā aizgāja.
12
Un tie to jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti.
13
Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet.
14
Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni.
15
Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Kiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Zamus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti.
16
Jo Pāvils bija apņēmies Evezum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz vasaras svētkiem tikt Jeruzālemē.
17
Bet viņš sūtīja no Miletes uz Evezu un ataicināja tās draudzes vecajus.
18
Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: jūs zināt no tās pirmās dienas, kur es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis,
19
Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām;
20
Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām;
21
Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu.
22
Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks.
23
Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida.
24
Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt to evaņģēliju no Dieva žēlastības.
25
Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams.
26
Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm.
27
Jo es neesmu atrāvies, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu.
28
Tāpēc sargājat sev pašus un visu to ganāmo pulku, pār ko Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, Dieva draudzi ganīt, ko viņš ar savām paša asinīm atpircis.
29
Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas to ganāmo pulku nesaudzēs.
30
Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie tos mācekļus novērstu sev pakaļ.
31
Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt.
32
Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem.
33
Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis.
34
Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas.
35
Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo viņš ir sacījis: svētīgāki ir dot, nekā ņemt.
36
Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza.
37
Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja,
38
Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti tā vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu.