Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Jāņa 4

1

Un kad Tas Kungs nomanīja, ka tie farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk mācekļu dabūjot un vairāk kristījot nekā Jānis,

2

(Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,)

3

Tad Viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju.

4

Un Viņam bija jāiet caur Samariju.

5

Tad Viņš nonāk vienā Samarijas pilsētā, ko sauc Zīkaru, tuvu pie tā tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam.

6

Un tur bija Jēkaba aka. Kad nu Jēzus, no ceļa piekusis, pie tās akas apsēdās, - un tas bija ap sesto stundu, -

7

Tad viena sieva no Samarijas nāk ārā, ūdeni smelt. Uz to Jēzus saka: Dodi Man dzert.

8

(Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.)

9

Tad tā Samariešu sieva uz Viņu saka: Kā Tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas? Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem.

10

Jēzus atbildēja un uz to sacīja: Ja tu to Dieva dāvanu zinātu un kas Tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod Man dzert; tad tu Viņu būtu lūgusi, un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.

11

Tā sieva uz Viņu saka: Kungs, Tev nav smeļama trauka, un tā aka ir dziļa, - no kurienes tad Tev ir tas dzīvais ūdens?

12

Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?

13

Jēzus atbildēja un uz to sacīja: Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst.

14

Bet ja kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps ne mūžam; bet tas ūdens, ko Es tam došu, iekš viņa taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.

15

Tā sieva uz Viņu saka: Kungs, dod man to - tādu ūdeni, ka man neslāpst un man vairs nav jānāk šurpu smelt.

16

Jēzus uz to saka: Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.

17

Tā sieva atbildēja un sacīja: Man vīra nav. Jēzus uz to saka: Tu pareizi esi sacījusi: man vīra nav.

18

Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi.

19

Tā sieva uz Viņu saka: Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.

20

Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakāt, Jeruzālemē to vietu esam, kur pienākas pielūgt.

21

Jēzus uz to saka: Sieva, tici Man, tā stunda nāk, ka jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē To Tēvu pielūgsiet.

22

Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; jo pestīšana ir no tiem Jūdiem.

23

Bet tā stunda nāk un jau tagad ir, ka tie īstenie pielūdzēji To Tēvu pielūgs garā un patiesībā; jo Tas Tēvs tādus arī meklē, kas To tā pielūdz.

24

Dievs ir Gars, un kas To pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.

25

Tā sieva uz Viņu saka: Es zinu, ka tas Mesija nāk. Ko sauc Kristu; kad tas nāks, Tas mums visu pasludinās.

26

Jēzus uz to saka: Es tas esmu, kas ar tevi runā.

27

Un tai brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar to sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu?

28

Tad tā sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz tiem ļaudīm.

29

Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Tas Kristus.

30

Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa.

31

Un pa to starpu tie mācekļi Viņu lūdza sacīdami: Rabbi, ēd.

32

Bet Viņš uz tiem sacīja: Man barība jāēd, ko jūs nezināt.

33

Tad tie mācekļi savā starpā sacīja: Vai kas Viņam ko atnesis ēst?

34

Jēzus uz tiem saka: Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu.

35

Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet tās druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu.

36

Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs.

37

Jo še tas vārds ir tiesa: Cits ir tas sējējs un cits tas pļāvējs.

38

Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.

39

Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.

40

Kad nu tie Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas.

41

Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ,

42

Un sacīja uz to sievu: mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir tas pasaules Pestītājs, Tas Kristus.

43

Un pēc divām dienām Viņš izgāja no turienes un nogāja uz Galileju.

44

Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netop turēts godā.

45

Kad Viņš nu nāca uz Galileju, tad tie Galileji Viņu uzņēma, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo tie arīdzan bija nākuši uz svētkiem.

46

Tad Jēzus atkal nāca uz Kānu iekš Galilejas, kur Viņš ūdeni bija darījis par vīnu.

47

Un tur viens ķēniņa sulainis bija, kam dēls gulēja nevesels Kapernaūmā. Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie Viņa un To lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu.

48

Tad Jēzus uz viņu sacīja: ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat.

49

Tas ķēniņa sulainis uz Viņu saka: Kungs, nāc, pirms nekā mans dēls mirst.

50

Jēzus uz viņu saka: ej, tavs dēls dzīvs. Un tas cilvēks ticēja tam vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja.

51

Un noejot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: tavs dēls dzīvs.

52

Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kur ar viņu bija palicis labāk. Un tie uz viņu sacīja: vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.

53

Tad tas tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: tavs dēls dzīvs. Un viņš ticēja ar visu savu saimi.

54

Šī tā otrā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja, nākdams no Jūdejas uz Galileju.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685