Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Lūkas 8

1

Un pēc tam notikās, ka Viņš staigāja pa pilsētām un miestiem, mācīdams un sludinādams par Dieva valstību, un tie divpadsmit bija pie Viņa,

2

Un kādas sievas, kas bija dziedinātas no ļauniem gariem un vājībām, Marija, saucama Madaļa, no kuras septiņi velni bija izgājuši,

3

Un Joanna, Erodus nama uzrauga, Kūzas, sieva, un Zuzanna un daudz citas sievas, kas no sava padoma Viņam kalpoja.

4

Bet kad daudz ļaudis bija sanākuši un no visām pilsētām pie Viņa gāja, tad Viņš sacīja caur līdzību:

5

Sējējs izgāja, savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā un tapa samīta, un tie putni apakš debess to apēda.

6

Un cita krita uz akmeni, un uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.

7

Un cita krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga līdz un to apmāca.

8

Un cita krita uz labu zemi, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus. To sacījis Viņš sauca: kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.

9

Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, kas šī līdzība esot?

10

Bet Viņš sacīja: jums ir dots zināt Dieva valstības noslēpumus, bet tiem citiem caur līdzību, ka tie redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

11

Bet šī ir tā līdzība: tā sēkla ir Dieva vārds.

12

Bet kas ceļmalā, ir tie, kas to dzird; pēc velns nāk un ņem to vārdu no viņu sirdīm, lai netic un netop svēti.

13

Bet kas uz akmens, ir tie: kad tie to vārdu dzird, tad tie to uzņem ar prieku, bet tiem nav saknes; mazu brīdi tie tic un kārdināšanas laikā tie atkāpjās.

14

Bet kas starp ērkšķiem krita, ir tie, kas to dzird, bet tomēr noiet un dodas uz zūdīšanos un bagātību un pasaules kārību, un noslāpst un nenes nekādus augļus.

15

Bet kas labā zemē, ir tie, kas to vārdu dzird un to patur labā un godīgā sirdī, augļus nesdami iekš paciešanas.

16

Un sveci iededzinājis, neviens to neapklāj ar trauku nedz to liek apakš galda, bet to liek uz lukturi, lai tie, kas nāk iekšā, to gaišumu redz.

17

Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks gaismā.

18

Tāpēc pielūkojiet, kā jūs dzirdat! Jo kam ir, tam taps dots, un kam nav, no tā arī tas taps atņemts, ko tura par savu.

19

Bet Viņa māte un brāļi atnāca pie Viņa, un nevarēja Viņam klāt tikt to ļaužu dēļ.

20

Un Viņam ziņu deva un sacīja: Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.

21

Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: Mana māte un Mani brāļi ir šie, kas Dieva vārdu dzird un dara.

22

Un notikās kādā dienā, ka Viņš ar Saviem mācekļiem kāpa laivā, un uz tiem sacīja: ejam pāri uz otru ezera malu, un tie stūma no malas.

23

Un kad tie gāja ar laivu, tad Viņš aizmiga; un viesulis cēlās ezerā, un tie tapa apklāti ar viļņiem un bija lielās bēdās.

24

Un pie Viņa piegājuši, tie Viņu modināja sacīdami: Kungs, Kungs, mēs grimstam! Bet Viņš pacēlās un apdraudēja vēju un ūdens viļņus. Un tie nostājās un palika it rāmi.

25

Bet Viņš uz tiem sacīja: kur ir jūsu ticība? Bet tie bīdamies brīnījās savā starpā sacīdami: kas Tas tāds, ka Viņš arī vējiem un ūdeņiem pavēl, un tie Viņam paklausa.

26

Un tie cēlās pāri uz to Gadariešu tiesu, kas ir Galilejai pretī.

27

Un Viņam pie malas izejot viens vīrs no tās pilsētas sastapa, kas jau ilgi bija velnu apsēsts, un neapvilka drēbes, un nestāvēja mājā, bet kapos.

28

Šis, Jēzu redzēdams, brēca un krita zemē Viņa priekšā un sacīja ar stipru balsi: kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Tā Visuaugstākā Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoki mani!

29

Jo Viņš tam nešķīstam garam pavēlēja, atstāties no tā cilvēka, jo tas viņu jau ilgu laiku bija plosījis, un viņš ar ķēdēm un saitēm tapa saistīts un tapa apsargāts, bet tās saites saraustījis, viņš no velna tapa dzīts uz tuksnesi.

30

Un Jēzus tam jautāja sacīdams: kā tev vārds? Un viņš sacīja: leģions, jo daudz velni iekš tā bija iegājuši

31

Un tie Viņam lūdza, lai tiem nepavēlētu bezdibenī nokāpt.

32

Bet tur bija liels cūku pulks ganos uz kalna, un tie Viņu lūdza, ka Viņš tiem atļautu ieiet tais cūkās. Un Viņš tiem atļāva.

33

Un tie velni no tā cilvēka atstājušies iegāja tais cūkās, un tas pulks no kraujas nogāzās ezerā un noslīka.

34

Bet tie gani redzējuši, kas notika, aizbēga, un nogājuši to pasludināja pilsētā un ciemos.

35

Bet tie izgāja, to notikumu redzēt, un nāca pie Jēzus un atrada to cilvēku, no kā tie velni bija atstājušies, apģērbtu un prātīgu pie Jēzus kājām sēžam, un tie bijās.

36

Un arī tie, kas to bija redzējuši, pasludināja viņiem, kā tas velna apsēstais tapis pestīts.

37

Un viss tas ļaužu pulks no tās Gadariešu tiesas Viņu lūdza, ka no tiem aizietu, jo tie no lielām bailēm bija pārņemti, un Viņš kāpa laivā un griezās atpakaļ.

38

Bet tas vīrs, no kā tie velni bija atstājušies, Viņu ļoti lūdza, ka pie Viņa varētu palikt, bet Jēzus to atlaida sacīdams:

39

Griezies atpakaļ uz savām mājām un izteic, kādas lielas lietas Dievs tev ir darījis; un tas nogāja pa visu to pilsētu, pasludinādams, kādas lielas lietas Jēzus tam bija darījis.

40

Un notikās, kad Jēzus atpakaļ nāca, tad tie ļaudis Viņu uzņēma, jo tur bija daudz, kas uz Viņu gaidīja.

41

Un redzi, tur nāca viens vīrs, Jaīrus vārdā, un tas bija baznīcas priekšnieks, un tas Jēzum pie kājām krizdams lūdza, ka nāktu viņa namā.

42

Jo tam bija viena vienīga meita ap divpadsmit gadiem, un tā bija nomirusi. Un Viņam ejot tie ļaudis spiedās virsū.

43

Un viena sieva, pie divpadsmit gadiem asins sērgā sirgusi, kas visu savu padomu bija izdevusi ārstiem un nevarējusi tapt dziedināta no neviena,

44

Piegājusi no aizmugures aizskāra Viņa drēbes vīli, un tūdaļ viņas asins skriešana nostājās.

45

Un Jēzus sacīja: kas Mani aizskāris? Un kad visi liedzās, tad Pēteris un tie, kas pie Viņa bija, sacīja: Kungs, tie ļaudis Tev laužas virsū un Tevi spiež, un Tu saki: kas Mani aizskāris?

46

Bet Jēzus sacīja: Mani kāds ir aizskāris; jo Es esmu manījis, ka spēks no Manis izgājis.

47

Bet tā sieva, redzēdama, ka to nevarēja slēpt, nāca drebēdama un metās ceļos priekš Viņa un Viņam izteica priekš visiem ļaudīm, kādas vainas dēļ tā Viņu bija aizskārusi, un ka tā tūdaļ bija palikusi vesela.

48

Bet Viņš uz to sacīja: turi drošu prātu, Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi; ej ar mieru!

49

Un Viņam vēl tā runājot, viens no tā baznīcas priekšnieka saimes nāca, uz šo sacīdams: tava meita ir nomirusi, neapgrūtini to Mācītāju.

50

Bet Jēzus to dzirdējis tam atbildēja sacīdams: nebīsties, tici tikai, un viņa taps glābta.

51

Un namā iegājis, Viņš nevienu nelaida iekšā, kā vien Pēteri un Jēkabu un Jāni un tās meitas tēvu un māti.

52

Bet visi raudāja un to nožēloja; bet Viņš sacīja: neraudiet, tā nav mirusi, bet tikai guļ.

53

Un tie Viņu apsmēja, zinādami, ka tā bija nomirusi.

54

Bet visus izdzinis, Viņš satvēra viņas roku, sauca un sacīja: meitiņa, celies augšām.

55

Un viņas dvēsele atgriezās, un tā tūdaļ uzcēlās; un Viņš pavēlēja, tai dot ēst.

56

Un viņas vecāki iztrūcinājās. Bet Viņš tiem pavēlēja, nevienam to nesacīt, kas bija noticis.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685