| 1 |
| Un Viņš tiem arī vienu līdzību sacīja, ka pienākas allažiņ Dievu lūgt un nepiekust, |
| 2 |
| Un sacīja: bija soģis kādā pilsētā, tas no Dieva nebijās un no neviena cilvēka nekaunējās. |
| 3 |
| Un viena atraitne bija tanī pilsētā; un tā nāca pie viņa sacīdama: izdod man tiesu pret manu pretinieku. |
| 4 |
| Un viņš ilgu laiku negribēja. Bet pēc viņš sacīja pie sevis: jebšu es Dievu nebīstos un no neviena cilvēka nekaunos; |
| 5 |
| Tomēr, kad šī atraitne man gauži spiežas virsū, tad es tai gribu tiesu izdot, ka tā bezgala nākdama mani nenomāc. |
| 6 |
| Un Tas Kungs sacīja: klausāties, ko tas netaisnais soģis saka. |
| 7 |
| Vai tad Dievs neizdos tiesu saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz viņu brēc, lai gan Viņš tiem liek gaidīt? |
| 8 |
| Es jums saku: Viņš tiem tiesu izdos īsā laikā. Bet, kad Tas Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs zemes? |
| 9 |
| Bet Viņš arī sacīja uz kādiem, kas uz sev pašiem paļāvās, ka esot taisni, un citus nicināja, šo līdzību: |
| 10 |
| Divi cilvēki gāja Dieva namā Dievu lūgt, viens farizejs, otrs muitnieks. |
| 11 |
| Tas farizejs nostājies lūdza, pats pie sevis šos vārdus sacīdams: es tev pateicos Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. |
| 12 |
| Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma. |
| 13 |
| Bet tas muitnieks no tālienes stāvēdams negribēja nedz savas acis pacelt uz debesīm, bet sita pie savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! |
| 14 |
| Es jums saku: šis nogāja savā namā taisnots pār to otru; jo kas pats paaugstinājās, tas taps pazemots, un kas pats pazemojās, tas taps paaugstināts. |
| 15 |
| Un tie arī bērniņus atnesa pie Viņa, ka Viņš tos aizskartu: bet to redzēdami tie mācekļi tos aprāja. |
| 16 |
| Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja: laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem; jo tādiem Dieva valstība pieder. |
| 17 |
| Patiesi, Es jums saku: ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā. |
| 18 |
| Un viens virsnieks Tam jautāja un sacīja: Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgu dzīvošanu? |
| 19 |
| Un Jēzus uz to sacīja: ko tu Mani sauci par labu? neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs. |
| 20 |
| Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; godā savu tēvu un savu māti. |
| 21 |
| Bet tas sacīja: visu to esmu turējis no pašas jaunības. |
| 22 |
| Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc un staigā Man pakaļ. |
| 23 |
| Bet, šos vārdus dzirdot, tas ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. |
| 24 |
| Un Jēzus redzēdams, ka tas bija noskumis, sacīja: cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā? |
| 25 |
| Jo vieglāki ir, kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā! |
| 26 |
| Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: kas tad var kļūt Dieva valstībā? |
| 27 |
| Bet Viņš sacīja: kas cilvēkiem neiespējams, tas Dievam iespējams. |
| 28 |
| Un Pēteris sacīja: redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev pakaļ gājuši. |
| 29 |
| Un Viņš uz tiem sacīja: patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ, |
| 30 |
| Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. |
| 31 |
| Un tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš uz tiem sacīja: redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un viss taps piepildīts, ko pravieši rakstījuši par To Cilvēka Dēlu. |
| 32 |
| Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts; |
| 33 |
| Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšām celsies. |
| 34 |
| Bet viņi nesaprata no tā nenieka, un šī valoda viņiem bija apslēpta, un nesaprata to, kas bija sacīts. |
| 35 |
| Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikus, viens akls sēdēja ceļmalā un nabagoja. |
| 36 |
| Bet kad tas tos ļaudis dzirdēja garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot. |
| 37 |
| Un viņi tam atbildēja: Jēzus no Nacaretes iet garām. |
| 38 |
| Tad tas brēca un sacīja: Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! |
| 39 |
| Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai būtu klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! |
| 40 |
| Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja, |
| 41 |
| Sacīdams: ko tu gribi, lai Es tev daru? Viņš atbildēja: Kungs, ka varu redzēt. |
| 42 |
| Un Jēzus uz to sacīja: esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi. |
| 43 |
Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un Tam staigāja pakaļ, Dievu teikdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu.
|
| Latvian Bible 1685 (LG8) |
| Public Domain |