1 |
Un Viņš tiem arī vienu līdzību sacīja, ka pienākas allažiņ Dievu lūgt un nepiekust, |
2 |
Un sacīja: bija soģis kādā pilsētā, tas no Dieva nebijās un no neviena cilvēka nekaunējās. |
3 |
Un viena atraitne bija tanī pilsētā; un tā nāca pie viņa sacīdama: izdod man tiesu pret manu pretinieku. |
4 |
Un viņš ilgu laiku negribēja. Bet pēc viņš sacīja pie sevis: jebšu es Dievu nebīstos un no neviena cilvēka nekaunos; |
5 |
Tomēr, kad šī atraitne man gauži spiežas virsū, tad es tai gribu tiesu izdot, ka tā bezgala nākdama mani nenomāc. |
6 |
Un Tas Kungs sacīja: klausāties, ko tas netaisnais soģis saka. |
7 |
Vai tad Dievs neizdos tiesu saviem izredzētiem, kas dienām naktīm uz viņu brēc, lai gan Viņš tiem liek gaidīt? |
8 |
Es jums saku: Viņš tiem tiesu izdos īsā laikā. Bet, kad Tas Cilvēka Dēls atnāks, vai Tas gan ticību atradīs virs zemes? |
9 |
Bet Viņš arī sacīja uz kādiem, kas uz sev pašiem paļāvās, ka esot taisni, un citus nicināja, šo līdzību: |
10 |
Divi cilvēki gāja Dieva namā Dievu lūgt, viens farizejs, otrs muitnieks. |
11 |
Tas farizejs nostājies lūdza, pats pie sevis šos vārdus sacīdams: es tev pateicos Dievs, ka es neesmu kā citi cilvēki, laupītāji, netaisni, laulības pārkāpēji, vai arī kā šis muitnieks. |
12 |
Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa sava padoma. |
13 |
Bet tas muitnieks no tālienes stāvēdams negribēja nedz savas acis pacelt uz debesīm, bet sita pie savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! |
14 |
Es jums saku: šis nogāja savā namā taisnots pār to otru; jo kas pats paaugstinājās, tas taps pazemots, un kas pats pazemojās, tas taps paaugstināts. |
15 |
Un tie arī bērniņus atnesa pie Viņa, ka Viņš tos aizskartu: bet to redzēdami tie mācekļi tos aprāja. |
16 |
Bet Jēzus tos pieaicināja un sacīja: laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem; jo tādiem Dieva valstība pieder. |
17 |
Patiesi, Es jums saku: ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā. |
18 |
Un viens virsnieks Tam jautāja un sacīja: Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai es iemantoju mūžīgu dzīvošanu? |
19 |
Un Jēzus uz to sacīja: ko tu Mani sauci par labu? neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs. |
20 |
Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; godā savu tēvu un savu māti. |
21 |
Bet tas sacīja: visu to esmu turējis no pašas jaunības. |
22 |
Bet Jēzus to dzirdēdams uz to sacīja: vienas lietas tev vēl trūkst; pārdod visu, kas tev ir un izdali nabagiem; tad tev manta būs debesīs, un nāc un staigā Man pakaļ. |
23 |
Bet, šos vārdus dzirdot, tas ļoti noskuma, jo viņš bija ļoti bagāts. |
24 |
Un Jēzus redzēdams, ka tas bija noskumis, sacīja: cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā? |
25 |
Jo vieglāki ir, kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā! |
26 |
Tad tie, kas to dzirdēja, sacīja: kas tad var kļūt Dieva valstībā? |
27 |
Bet Viņš sacīja: kas cilvēkiem neiespējams, tas Dievam iespējams. |
28 |
Un Pēteris sacīja: redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev pakaļ gājuši. |
29 |
Un Viņš uz tiem sacīja: patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis mājas vai vecākus vai brāļus vai sievu vai bērnus Dieva valstības dēļ, |
30 |
Kas to daudzkārtīgi neatdabūs šinī laikā, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. |
31 |
Un tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš uz tiem sacīja: redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un viss taps piepildīts, ko pravieši rakstījuši par To Cilvēka Dēlu. |
32 |
Jo Viņš taps nodots pagāniem un taps apmēdīts un lamāts un apspļaudīts; |
33 |
Un tie To šaustīs un nokaus, un trešā dienā Viņš atkal augšām celsies. |
34 |
Bet viņi nesaprata no tā nenieka, un šī valoda viņiem bija apslēpta, un nesaprata to, kas bija sacīts. |
35 |
Bet gadījās, Viņam tuvu klāt nākot pie Jērikus, viens akls sēdēja ceļmalā un nabagoja. |
36 |
Bet kad tas tos ļaudis dzirdēja garām ejam, tad tas jautāja, kas tur esot. |
37 |
Un viņi tam atbildēja: Jēzus no Nacaretes iet garām. |
38 |
Tad tas brēca un sacīja: Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! |
39 |
Bet tie, kas priekšā gāja, to apsauca, lai būtu klusu. Bet viņš vēl vairāk brēca: Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! |
40 |
Bet Jēzus apstājās un pavēlēja, to atvest pie Sevis; bet kad tie to pie Viņa bija atveduši, tad Viņš to jautāja, |
41 |
Sacīdams: ko tu gribi, lai Es tev daru? Viņš atbildēja: Kungs, ka varu redzēt. |
42 |
Un Jēzus uz to sacīja: esi redzīgs, tava ticība tev palīdzējusi. |
43 |
Un tūdaļ viņš tapa redzīgs un Tam staigāja pakaļ, Dievu teikdams. Un visi ļaudis, kas to redzēja, slavēja Dievu.
|
Latvian Bible 1685 (LG8) |
Public Domain |