Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Lūkas 10

1

Un pēc tam Tas Kungs vēl septiņdesmit citus iecēla un tos sūtīja pa diviem savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kur Viņš gribēja iet.

2

Un Viņš uz tiem sacīja: Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz; tāpēc lūdziet tā pļaujamā Kungu, lai tas strādniekus sūta savā pļaujamā.

3

Ejiet! Lūk, Es jūs sūtu kā jērus vilku starpā.

4

Nenesiet maku, nedz kulīti, nedz kurpes, un nesveicinājiet nevienu uz ceļa.

5

Un kurā namā jūs ieiesiet, sakāt papriekš: miers lai ir ar šo namu.

6

Un ja tur būs kāds miera bērns, tad jūsu miers uz tā dusēs; bet ja ne, tad tas pie jums atgriezīsies.

7

Tanī pašā namā paliekat, un ēdat un dzerat, kas tiem pie rokas, jo strādniekam sava alga pienākas; neejat no viena nama uz otru.

8

Un kurā pilsētā jūs ieiesiet, un tie jūs uzņem, tur ēdat, ko jums ceļ priekšā.

9

Un dariet tur veselus tos vājos un sakāt uz tiem: Dieva valstība tuvu pie jums ir nākusi.

10

Bet kurā pilsētā jūs ieejat, un tie jūs neuzņem, tad izgājuši uz viņu ielām sakiet:

11

Arī tos pīšļus, kas mums no šīs pilsētas pielīp, mēs nokratām uz jums; tomēr to ziniet, ka Dieva valstība tuvu ir nākusi.

12

Bet Es jums saku, ka Sodomas ļaudīm viņā dienā vieglāki būs, nekā tādai pilsētai.

13

Vai tev, Horacin! vai tev, Betsaida! jo kad iekš Tirus un Sidonas tie brīnumi būtu notikuši, kas pie jums notikuši, tad tie jau sen no grēkiem būtu atgriezušies maisos un pelnos.

14

Tomēr Tirum un Sidonai vieglāki būs tiesas dienā nekā jums.

15

Un tu, Kapernaūma, kas līdz debesīm esi paaugstināta, tu līdz ellei tapsi nogrūsta.

16

Kas jūs dzird, tas Mani dzird, un kas jūs nicina, tas Mani nicina; bet kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis.

17

Un tie septiņdesmit pārnāca ar prieku sacīdami: Kungs, arī tie velni mums padodas Tavā Vārdā.

18

Un Viņš uz tiem sacīja: Es sātanu redzēju itin kā zibeni no debess krītam.

19

Redzi, Es jums esmu devis spēku, staigāt uz čūskām un skorpioniem, un pār visu ienaidnieka varu, un nekas jums nekaitēs.

20

Tomēr nepriecājaties par to, ka tie gari jums padodas, bet priecājaties, kā jūsu vārdi ir rakstīti debesīs.

21

Un tanī stundā Jēzus priecājās garā un sacīja: Es Tev pateicos, Tēvs, debess un zemes Kungs, ka Tu šās lietas esi paslēpis gudriem un prātīgiem, un no tām ziņu devis bērniņiem. Tiešām, Tēvs, jo tā tas ir bijis Tavs labais prāts.

22

Visas lietas Man ir nodotas no Mana Tēva. Un neviens neatzīst, kas ir Tas Dēls, kā vien Tas Tēvs, un kas ir Tas Tēvs, kā vien Tas Dēls, un kam Tas Dēls to grib darīt zināmu.

23

Un Viņš griezies pie tiem mācekļiem sacīja sevišķi: svētīgas ir tās acis, kas redz, ko jūs redzat.

24

Jo Es jums saku: daudz pravieši un ķēniņi gribēja redzēt, ko jūs redzat, un nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nav dzirdējuši.

25

Un redzi, viens rakstu mācītājs cēlās, Viņu kārdinādams, un sacīja: Mācītāj, ko man būs darīt, ka es iemantoju mūžīgu dzīvošanu?

26

Bet Viņš uz to sacīja: kā stāv bauslībā rakstīts? Kā tu lasi?

27

Un tas atbildēja un sacīja: tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava spēka un no visa sava prāta, un savu tuvāku kā sevi pašu.

28

Tad Viņš tam sacīja: tu pareizi esi atbildējis; ej, dari to, tad tu dzīvosi.

29

Bet tas gribēdams pats taisnoties sacīja uz Jēzu: kas tad ir mans tuvākais?

30

Tad Jēzus atbildēja un sacīja: viens cilvēks gāja no Jeruzālemes uz Jēriku un krita slepkavu rokās? tie tam noplēsa drēbes, un to sasituši, aizgāja un to pameta pusmirušu.

31

Bet no nejauši viens priesteris staigāja pa to pašu ceļu; kad tas to redzēja, tad viņš aizgāja garām.

32

Tāpat arī viens levits; tas pie tās vietas nācis to redzēja un aizgāja garām.

33

Bet viens Samarietis, savu ceļu iedams, nāca pie viņa, un viņu redzot sirds tam iežēlojās,

34

Un piegājis sasēja viņa vātis, tanīs eļļu un vīnu ieliedams; pēc viņš to cēla uz savu lopu un to noveda mājas vietā un to apkopa.

35

Un otrā dienā aiziedams viņš izvilka divus sudraba grašus un deva tos tam saimniekam un uz to sacīja: kopi šo, un ja tu vēl ko izdosi, atpakaļ nākdams es tev to atdošu.

36

Kurš no šiem trim tev šķiet tas tuvākais bijis tam, kas bija kritis slepkavu rokās?

37

Bet tas sacīja: tas, kas žēlastību pie viņa darījis. Tad Jēzus uz to sacīja: tad ej nu un dari tu tāpat arīdzan.

38

Un notikās, Viņam savu ceļu staigājot, Viņš nāca vienā pilsētiņā; un viena sieva, Marta vārdā, Viņu uzņēma savā namā.

39

Un tai bija māsa, vārdā Marija; tā nosēdās pie Jēzus kājām un klausījās Viņa vārdus.

40

Bet Marta daudz nodarbojās kalpodama un piegāja sacīdama: Kungs, vai Tev nekas par to, ka mana māsa mani ir atstājusi vienu pašu kalpojam? Saki jel viņai, lai tā man palīdz.

41

Bet Jēzus atbildēja un uz to sacīja: Marta, Marta, tu gan daudz rūpējies un pūlējies;

42

Bet vienas lietas vajag; Marija to labo daļu sev ir izredzējusi, tā no tās netaps atņemta.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685