Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Marka 6

1

Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.

2

Un kad svētdiena nāca, Viņš iesāka baznīcā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām?

3

Vai Viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.

4

Bet Jēzus uz tiem sacīja: pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.

5

Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.

6

Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams.

7

Un Viņš sasauca tos divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,

8

Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;

9

Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.

10

Un Viņš uz tiem sacīja: kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.

11

Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.

12

Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.

13

Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.

14

Un ķēniņš Erodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: Jānis, tas Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.

15

Citi sacīja: Viņš ir Elija, un citi sacīja: Viņš ir pravietis, jeb it kā viens no tiem praviešiem.

16

Bet Erodus to dzirdējis sacīja: viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.

17

Jo viņš, Erodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Erodeijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.

18

Jo Jānis uz Erodu bija sacījis: tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.

19

Bet Erodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.

20

Jo Erodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja.

21

Un tur prieka diena gadījās, kad Erodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja.

22

Un Erodeijas meita ienākusi dejoja un labi patika Erodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz to meiteni: lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.

23

Un viņš tai zvērēja: ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.

24

Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: ko lai es lūdzu? Bet tā sacīja: Jāņa, tā Kristītāja, galvu.

25

Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.

26

Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.

27

Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.

28

Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.

29

Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.

30

Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.

31

Un Viņš uz tiem sacīja: nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt; jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.

32

Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.

33

Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa.

34

Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.

35

Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.

36

Atlaidi tos, ka tie var noiet pa tām apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.

37

Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: dodiet jūs viņiem ēst. Un tie uz Viņu sacīja: vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?

38

Bet Viņš uz tiem sacīja: cik maizes jums ir? Ejat un raugāt. Un tie raudzījuši sacīja: piecas un divas zivis.

39

Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.

40

Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.

41

Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza tās maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, ir tās divas zivis Viņš visiem izdalīja.

42

Un tie visi ēda un paēda,

43

Un salasīja no tām druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm.

44

Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pie piectūkstošiem.

45

Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš tos ļaudis atlaistu.

46

Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.

47

Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.

48

Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.

49

Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.

50

(Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!

51

Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās.

52

Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.

53

Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.

54

Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja

55

Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam.

56

Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685