A A A A A
Glika Bībele 8. izdevums © Latvijas Bībeles Savienība

Marka 5



1
Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
2
Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;
3
Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
4
Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
5
Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.
6
Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē
7
Un brēca ar stipru balsi un sacīja: kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, tā visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!
8
Jo Viņš uz to sacīja: izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.
9
Un Viņš tam jautāja: kāds tev vārds? Un tas atbildēja sacīdams: vārds man leģions, jo mēs esam daudz.
10
Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.
11
Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos.
12
Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.
13
Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā.
14
Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
15
Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
16
Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
17
Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
18
Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.
19
Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.
20
Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
21
Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz laužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.
22
Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām,
23
Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: mana meitiņa guļ uz nāvi; lūdzams nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.
24
Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda.
25
Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga.
26
Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.
27
Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.
28
Jo tā sacīja: ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.
29
Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta.
30
Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: kas Manas drēbes aizskāris?
31
Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?
32
Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
33
Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica.
34
Bet Viņš uz to sacīja: Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.
35
Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini.
36
Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: nebīsties, tici vien!
37
Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
38
Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
39
Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.
40
Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.
41
Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: talita, kūmi! Tas ir tulkots: meitiņa, Es tev saku, celies augšām!
42
Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.
43
Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.