Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Mateja 8

1

Un kad Viņš no kalna nogāja, tad daudz ļaužu Viņam staigāja pakaļ.

2

Un redzi, viens spitālīgs vīrs nāca, un Viņa priekšā metās zemē un sacīja: Kungs, ja Tu gribi, Tu mani gan vari šķīstīt.

3

Un Jēzus roku izstiepis viņu aizskāra un sacīja: Es to gribu, topi šķīsts! Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.

4

Un Jēzus uz to sacīja: pielūko un nesaki to nevienam, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību.

5

Bet kad Jēzus Kapernaūmā iegāja, tad viens virsnieks nāca pie Viņa, to lūdza

6

Un sacīja: Kungs, mans kalps guļ melmeņu sērdzīgs mājās un cieš lielas mokas.

7

Un Jēzus uz to sacīja: Es gribu nākt un to veselu darīt.

8

Un tas virsnieks atbildēja un sacīja: Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāci apakš mana jumta, bet saki vienu vārdu, tad mans kalps kļūs vesels.

9

Jo ir es esmu cilvēks apakš valdīšanas, un apakš manis ir karavīri; un kad es vienam saku: Ej! Tad viņš iet, - un otram: Nāc šurp! Tad viņš nāk, - un savam kalpam: Dari to! Tad viņš dara.

10

Kad Jēzus to dzirdēja, tad Viņš brīnījās un sacīja uz tiem, kas Viņam staigāja pakaļ: Patiesi, Es jums saku, ka iekš Izraēla Es neesmu atradis tādu ticību.

11

Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un no vakara puses un sēdēs ar Ābraāmu, Īzaku un Jēkabu Debesu valstībā.

12

Bet tie valstības bērni taps izstumti galējā tumsībā; tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.

13

Un Jēzus sacīja uz to virsnieku: ej, lai tev notiek, kā tu ticējis; un viņa kalps palika vesels tanī pašā stundā.

14

Un Pētera namā nācis, Jēzus redzēja viņa sievas māti ar drudzi guļam.

15

Un Tas satvēra viņas roku, tad drudzis no viņas atstājās, un viņa uzcēlusies tiem kalpoja.

16

Un kad vakars metās, tad tie atveda pie Viņa daudz velna apsēstus, un Viņš izdzina tos garus caur vārdu un dziedināja visus sērdzīgos;

17

Ka piepildītos, ko pravietis Ezaija runājis sacīdams: Viņš ņēma uz sevi mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.

18

Bet lielus ļaužu pulkus pie Sevis redzēdams, Jēzus pavēlēja uz otru malu pārcelties.

19

Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: mācītāj, es tev iešu pakaļ, kurp tu iesi.

20

Un Jēzus uz to sacīja: lapsām ir alas un putniem apakš debess ir ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur likt savu galvu.

21

Un cits no Viņa mācekļiem uz Viņu sacīja: Kungs, vēli man papriekš noiet un aprakt savu tēvu.

22

Bet Jēzus uz to sacīja: nāc Man pakaļ, un lai miroņi savus miroņus paši aprok.

23

Un Viņš iekāpa laivā un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.

24

Un redzi, liela vētra pacēlās jūrā, ka laiva viļņiem tapa pārņemta, un Viņš gulēja.

25

Un tie mācekļi piegājuši Viņu modināja un sacīja: Kungs, palīdzi mums, mēs grimstam!

26

Un Viņš uz tiem sacīja: jūs mazticīgie, kam esat tik bailīgi? Un Viņš cēlās, apsauca vēju un jūru, tad palika it klusu.

27

Bet tie cilvēki brīnīdamies sacīja: kas Tas tāds, ka vēji un jūra Tam paklausa? 

28

Un otrā jūrmalā nākot Ģerģeziešu tiesā Viņu sastapa divi velna apsēsti, no kapiem nākdami, ļoti nikni, tā ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt.

29

Un redzi, tie brēkdami sacīja: kas mums ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva Dēls? Vai Tu esi nācis priekšlaikus, mūs mocīt?

30

Bet tālu no viņiem bija liels cūku pulks ganībā.

31

Un tie velni Viņam lūdza un sacīja: ja Tu mūs izdzen, tad atvēli mums, ieskriet tai cūku pulkā.

32

Un Viņš uz tiem sacīja: ejat! Un izbēguši tie ieskrēja tai cūku pulkā, un redzi, viss cūku pulks iegāzās no kraujas jūrā un noslīka ūdenī.

33

Un tie gani bēga un nākuši pilsētā pasludināja visu to un, kas ar tiem apsēstiem bija noticis.

34

Un redzi, visa pilsēta izgāja Jēzum pretī. Un kad tie Viņu redzēja, tad tie lūdza, ka Viņš aizietu no viņu robežām.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685