| 1 |
| Un notikās, kad Jēzus visus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: |
| 2 |
| Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Lieldiena, un Tas Cilvēka Dēls kļūs nodots, ka tas taptu krustā sists. |
| 3 |
| Tad sapulcējās tie augstie priesteri un rakstu mācītāji un ļaužu vecaji tā augsta priestera namā, kam vārds bija Kajafas. |
| 4 |
| Un tie sarunājās, kā tie Jēzu ar viltu dabūtu rokā un nokautu. |
| 5 |
| Bet tie sacīja: tikai ne uz svētkiem, lai ļaudīs neceļas dumpis. |
| 6 |
| Un kad Jēzus bija iekš Betanijas, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, |
| 7 |
| Tad viena sieva pie Tā piegāja, tai bija akmens trauciņš ar dārgām zālēm, un tā lēja tās uz Viņa galvu, Tam pie galda sēžot. |
| 8 |
| Kad tie mācekļi to redzēja, tad tie apskaitās un sacīja: kālabad šī izšķērdēšana? |
| 9 |
| Tās zāles varēja dārgi pārdot un izdalīt nabagiem. |
| 10 |
| Bet Jēzus to nomanījis uz tiem sacīja: kam jūs šo sievu apgrūtinājiet? Jo tā labu darbu pie Manis darījusi. |
| 11 |
| Jo nabagi ir arvienu pie jums, bet Es neesmu arvienu pie jums. |
| 12 |
| Jo tās zāles izliedama pār Manu miesu, tā to darījusi tādēļ, ka Man būs tapt apraktam. |
| 13 |
| Patiesi, Es jums saku: kur vien visā pasaulē šo prieka vārdu sludinās, tur arī sacīs, ko šī ir darījusi, viņai par piemiņu. |
| 14 |
| Tad viens no tiem divpadsmit, kas tapa saukts Jūdas Iskarjats, pie tiem augstiem priesteriem nogājis, |
| 15 |
| Sacīja: ko jūs man gribat dot, tad es jums Viņu nodošu? Tie tam iedeva trīsdesmit sudraba gabalus. |
| 16 |
| Un no tā brīža tas meklēja izdevīgu laiku, ka Viņu nodotu. |
| 17 |
| Bet pirmā neraudzētās maizes dienā tie mācekļi gāja pie Jēzus un sacīja uz Viņu: kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām Lieldienas jēru ēst? |
| 18 |
| Bet Viņš sacīja: ejat pilsētā pie kāda un sakāt tam: Tas Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klātu, Es turēšu pie tevis Lieldienu ar Saviem mācekļiem. |
| 19 |
| Un tie mācekļi darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, un sataisīja Lieldienas jēru. |
| 20 |
| Un kad vakars metās, Viņš apsēdās ar tiem divpadsmit, |
| 21 |
| Un sacīja tiem ēdot: patiesi, Es jums saku, viens no jums Mani nodos. |
| 22 |
| Un tie ļoti noskuma, un ikviens no tiem iesāka uz Viņu sacīt: Kungs, vai es tas esmu? |
| 23 |
| Bet Viņš atbildēja un sacīja: tas, kas ar Mani savu roku mērc bļodā, tas Mani nodos. |
| 24 |
| Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā par Viņu rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots; tam būtu labāki, ka tas cilvēks nemaz nebūtu dzimis. |
| 25 |
| Bet Jūdas, kas viņu nodeva, atbildēja un sacīja: Vai es tas esmu, rabbi? Viņš uz to sacīja: Tu to saki. |
| 26 |
| Bet tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma to maizi, un svētījis pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa. |
| 27 |
| Un to biķeri ņēma un pateicās, Viņš tiem to deva un sacīja: dzeriet visi no tā. |
| 28 |
| Jo šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas par grēku piedošanu. |
| 29 |
| Bet Es jums saku, ka Es no šā laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā. |
| 30 |
| Un to pateicības dziesmu nodziedājuši, tie gāja ārā uz Eļļas kalnu. |
| 31 |
| Tad Jēzus uz tiem saka: jūs visi šai naktī pie Manis apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es to ganu sitīšu un tā ganāmā pulka avis izklīdīs. |
| 32 |
| Bet kad Es būšu augšāmcēlies, tad Es jūsu priekšā noiešu uz Galileju. |
| 33 |
| Bet Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: kad tie arī visi pie Tevis apgrēcinātos, tad tomēr es nemūžam neapgrēcināšos. |
| 34 |
| Jēzus uz to sacīja: patiesi, Es tev saku: šinī naktī, pirms gailis dziedās, tu Mani trīsreiz aizliegsi. |
| 35 |
| Pēteris uz Viņu saka: jebšu man ar Tevi būtu jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt. Tāpat arī visi mācekļi sacīja: |
| 36 |
| Tad Jēzus nāk ar tiem uz vienu muižu ar vārdu Getzemane un saka uz tiem mācekļiem: sēžaties šeitan, kamēr Es tur noeju un Dievu lūdzu. |
| 37 |
| Un Viņš ņēma līdz Pēteri un tos divus Cebedeja dēlus un iesāka noskumties un baiļoties. |
| 38 |
| Tad Viņš uz tiem saka: Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei; paliekat šeitan un esat ar Mani nomodā. |
| 39 |
| Un maķenīt pagājis Viņš krita uz Savu vaigu pie zemes, Dievu lūgdams un sacīdams: Mans Tēvs, ja tas var būt, tad lai šis biķeris Man iet garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi. |
| 40 |
| Un Viņš nāk pie tiem mācekļiem un atrod tos guļam, un saka uz Pēteri: Tā tad jūs nespējāt nevienu pašu stundu ar Mani būt nomodā! |
| 41 |
| Esiet modrīgi un lūdziet Dievu, ka jūs neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja. |
| 42 |
| Viņš atkal otru lāgu nogājis, lūdza sacīdams: Mans Tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, ka Es to nedzeru, tad lai notiek Tavs prāts. |
| 43 |
| Un Viņš nāk un atrod tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas. |
| 44 |
| Un Viņš tos pameta, un atkal nogāja un lūdza Dievu trešu lāgu, tos pašus vārdus sacīdams. |
| 45 |
| Tad Viņš nāk pie Saviem mācekļiem, un uz tiem saka: guliet nu vēl un dusiet! redzi, tā stunda ir klāt, un Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās. |
| 46 |
| Ceļaties, ejam! Redzi, kas Mani nodod, ir klāt. |
| 47 |
| Un Viņam vēl runājot, redzi, tad nāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit un līdz ar to liels pulks ar zobeniem un nūjām no tiem augstiem priesteriem un ļaužu vecajiem. |
| 48 |
| Bet kas Viņu nodeva, tas tiem bija devis tādu zīmi un sacījis: kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat. |
| 49 |
| Un tūdaļ viņš pie Jēzus piegāja un sacīja: esi sveicināts, rabbi! un Viņu skūpstīja. |
| 50 |
| Bet Jēzus uz to sacīja: draugs, kāpēc tu še esi? Tad tie piegāja un pielika rokas pie Jēzus un To saņēma. |
| 51 |
| Un redzi, viens no tiem, kas pie Jēzus bija, roku izstiepis, izvilka savu zobenu un cirta tā augsta priestera kalpam un tam nocirta ausi. |
| 52 |
| Tad Jēzus uz to saka: bāz savu zobenu savā vietā, jo visi, kas zobenu ņem, tie caur zobenu tiks nomaitāti. |
| 53 |
| Jeb vai tev šķiet, ka Es nevarētu tagad Savu Tēvu lūgt, un Viņš Man nevarētu dot vairāk nekā divpadsmit leģionus eņģeļu? |
| 54 |
| Kā tad tie raksti taptu piepildīti? Jo tam būs tā notikt. |
| 55 |
| Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz to pulku: kā pie slepkavas jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis un mācījis Dieva namā, un jūs Mani neesat gūstījuši. |
| 56 |
| Bet viss tas noticis, ka praviešu raksti piepildītos. Tad visi mācekļi Viņu atstāja un bēga. |
| 57 |
| Bet tie Jēzu saņēma un to noveda pie tā augstā priestera Kajafasa, kur tie rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies. |
| 58 |
| Bet Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ līdz tā augstā priestera namam, un iegājis tas apsēdās pie tiem sulaiņiem, nolūkot to galu. |
| 59 |
| Bet tie augstie priesteri un tie vecaji un visa tā augstā tiesa meklēja viltīgu liecību pret Jēzu, ka Viņu varētu nokaut; |
| 60 |
| Un neatrada, un jebšu gan daudz viltīgu liecinieku nāca priekšā, tomēr neatrada nenieka; bet visupēc divi viltīgi liecinieki nāca priekšā |
| 61 |
| Un sacīja: Šis ir sacījis: Es Dieva namu varu noplēst un trijās dienās to uztaisīt. |
| 62 |
| Un tas augstais priesteris pacēlās un uz viņu sacīja: vai Tu nekā neatbildi uz to, ko tie pret Tevi liecina? |
| 63 |
| Bet Jēzus cieta klusu; un tas augstais priesteris atbildēja un uz To sacīja: pie tā dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls? |
| 64 |
| Jēzus uz to saka: tu to esi sacījis. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem. |
| 65 |
| Tad tas augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: Viņš Dievu zaimojis: kam mums vēl liecinieku vajag? Redziet, tagad jūs Viņa Dieva zaimošanu esat dzirdējuši. |
| 66 |
| Kā jums šķiet? Bet tie atbildēja un sacīja: Viņš nāvi pelnījis. |
| 67 |
| Tad tie Viņam spļāva vaigā un viņu pliķēja: bet citi Viņu sita ar dūrēm, |
| 68 |
| Un sacīja: Pravietis būdams, saki mums, Kristu, - kurš ir tas, kas Tevi sitis? |
| 69 |
| Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un viena jauna meita nāca pie viņa un sacīja: tu arīdzan biji ar To Jēzu no Galilejas. |
| 70 |
| Bet viņš liedzās priekš visiem sacīdams: es nezinu, ko tu runā. |
| 71 |
| Un kad viņš priekš vārtiem bija izgājis, cita viņu redzēja un saka uz tiem, kas tur bija: šis arīdzan bija pie Tā Jēzus no Nacaretes. |
| 72 |
| Un viņš atkal liedzās zvērēdams: es to Cilvēku nepazīstu. |
| 73 |
| Un par mazu brīdi tie, kas tur stāvēja, piegāja un uz Pēteri sacīja; patiesi, tu esi viens no tiem: jo no tavas valodas to var noprast. |
| 74 |
| Tad viņš iesāka nolādēties un nodievoties: es to Cilvēku nepazīstu. Un tūdaļ gailis dziedāja. |
| 75 |
Un Pēteris pieminēja Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: pirms gailis dziedās, tu Nani trīsreiz aizliegsi. Un ārā izgājis viņš raudāja gauži.
|
| Latvian Bible 1685 (LG8) |
| Public Domain |