Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Mateja 19

1

Un notikās, kad Jēzus šos vārdus bija pabeidzis, tad Viņš aizgāja no Galilejas un nāca gar Jardānes otru pusi uz Jūdu zemes robežām.

2

Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ, un Viņš tos tur darīja veselus.

3

Un tie farizeji nāca pie Viņa, To kārdinādami, un uz Viņu sacīja: vai cilvēkam jebkādas vainas dēļ brīv no sievas šķirties?

4

Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: vai jūs neesat lasījuši, ka Radītājs iesākumā viņus radījis vīru un sievu,

5

Un sacījis: tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un tie divi būs viena miesa.

6

Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to nevienam cilvēkam nebūs šķirt.

7

Tie uz Viņu saka: kā tad Mozus ir pavēlējis, šķiršanās grāmatu dot un šķirties.

8

Viņš uz tiem saka: Mozus jūsu sirds cietības dēļ jums vaļu devis, no savām sievām šķirties; bet no iesākuma tas tā nav bijis.

9

Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķirās, ja ne maucības dēļ, un precē citu, tas pārkāpj laulību, (un kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību.)

10

Viņa mācekļi uz Viņu saka: ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad nav labi precēties.

11

Bet Viņš uz tiem sacīja: visi šo vārdu nespēj saņemt, bet tie vien, kam tas ir dots.

12

Jo tur ir rāmiti, kas no mātes miesām tādi dzimuši, un tur ir rāmiti, kas no cilvēkiem rāmiti; un tur ir rāmiti, kas paši rāmijušies Debesu valstības dēļ. Kas to spēj saņemt, tas lai saņem.

13

Tad bērniņi pie Viņa tapa pienesti, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet tie mācekļi tos aprāja.

14

Bet Jēzus sacīja: laidiet tos bērniņus un neliedziet tiem, pie Manis nākt; jo tādiem pieder Debesu valstība.

15

Un Viņš tiem rokas uzlicis, aizgāja no turienes.

16

Un redzi, viens piegājis uz Viņu sacīja: Labais Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūju mūžīgu dzīvošanu?

17

Un Viņš uz to sacīja: ko tu Mani sauc par labu? Neviens nav labs, kā vien Tas Vienīgais Dievs. Bet ja tu gribi dzīvībā ieiet, tad turi tos baušļus.

18

Tas uz Viņu saka: kādus? Un Jēzus sacīja: šos: tev nebūs nokaut; tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot;

19

Godā savu tēvu un māti; un: tev būs savu tuvāku mīlēt, kā sevi pašu.

20

Tas jauneklis uz Viņu saka: visu to es esmu turējis no savas jaunības; kā man vēl trūkst?

21

Jēzus uz to sacīja: ja tu gribi būt pilnīgs, tad noej, pārdod, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesis; un tad nāc, staigā Man pakaļ.

22

Bet tas jauneklis, šo vārdu dzirdējis, aizgāja noskumis, jo tam bija daudz mantas.

23

Bet Jēzus uz Saviem mācekļiem sacīja: patiesi, Es jums saku: bagāts grūti ieies Debesu valstībā.

24

Un atkal Es jums saku: vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam kļūt Dieva valstībā.

25

Un to dzirdējuši, Viņa mācekļi ļoti pārbijās un sacīja: kas tad var kļūt Debesu valstībā?

26

Un Jēzus tos uzlūkoja un uz tiem sacīja: cilvēki to neiespēj, bet Dievam visas lietas iespējamas.

27

Tad Pēteris atbildēdams uz Viņu sacīja: redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev gājuši pakaļ; kas mums par to būs?

28

Bet Jēzus uz tiem sacīja: patiesi, Es jums saku, ka jūs, kas Man pakaļ gājuši, tanī atdzimšanā, kad Tas Cilvēka Dēls sēdēs uz Sava godības krēsla, arī sēdēsiet uz divpadsmit krēsliem un tiesāsiet tās divpadsmit Izraēla ciltis.

29

Un kas atstāj mājas vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Mana Vārda dēļ, tas to ņems simtkārtīgi, un iemantos mūžīgu dzīvošanu.

30

Bet daudzi, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685