Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Mateja 15

1

Tad rakstu mācītāji un farizeji no Jeruzālemes nāca pie Jēzus sacīdami:

2

Kāpēc Tavi mācekļi pārkāpj vecaju likumus? Jo tie savas rokas nemazgā, kad maizi ēd.

3

Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: Kāpēc jūs arīdzan pārkāpjat Dieva bauslību caur saviem likumiem?

4

Jo Dievs ir pavēlējis un sacījis: godā savu tēvu un māti! Un: kas savu tēvu vai māti lād, tam būs mirt.

5

Bet jūs māciet, ja kas sakot uz tēvu vai māti: kas tev no manis varētu par labu nākt, tas lai ir Dievam par upuri! tas labi darot. Tāds tiešām savu tēvu un savu māti negodās.

6

Tad jūs nu Dieva bauslību nicināt caur saviem likumiem.

7

Jūs liekuļi, pareizi Ezaija par jums sludinājis sacīdams:

8

Šie ļaudis pie Manis turas ar savu muti un godā Mani ar savām lūpām; bet viņu sirds ir tālu no Manis nost.

9

Bet velti tie Mani cienī, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles,

10

Un Viņš tos ļaudis pieaicinājis uz tiem sacīja: klausāties un saprotiet.

11

Kas mutē ieiet, tas cilvēku nesagāna; bet kas no mutes iziet, tas cilvēku sagāna.

12

Tad Viņa mācekļi piegājuši sacīja uz Viņu. Vai Tu zini, ka tie farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, apgrēcību ņēmuši?

13

Bet Viņš atbildēja un sacīja: visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, taps izrauti ar saknēm.

14

Atstājiet no tiem; tie ir akli aklu ceļa rādītāji; bet ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi kritīs bedrē.

15

Tad Pēteris atbildēja un uz Viņu sacīja: izstāsti mums šo līdzību.

16

Un Jēzus sacīja: vai tad ir jūs vēl esat nesaprašas?

17

Vai jūs vēl nenomanāt, ka viss, kas mutē ieiet tas noiet vēderā un top izmests caur vēderu.

18

Bet kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas cilvēku sagāna.

19

Un no sirds nāk ļaunas domas, slepkavības, laulības pārkāpšanas, maucības, zādzības, nepatiesas liecības, zaimošanas.

20

Viss tas cilvēku sagāna; bet nemazgātām rokām ēst tas cilvēku nesagāna.

21

Un no turienes izgājis, Jēzus atkāpās pret Tirus un Sidonas robežām.

22

Un redzi, viena Kanaāniešu sieva, no tām pašām robežām izgājusi, uz Viņu sauca sacīdama: ak Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani; mana meita top no velna nežēlīgi vārdzināta.

23

Un Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Un Viņa mācekļi piegājuši Viņu lūdza un sacīja: atlaidi to, jo tā brēc mums pakaļ.

24

Bet Viņš atbildēja un sacīja: Es neesmu sūtīts kā vien pie tām pazudušām avīm no Izraēla cilts.

25

Bet tā nāca, metās zemē priekš Viņa un sacīja: Kungs, palīdzi man!

26

Bet Viņš atbildēja un sacīja: neklājās, bērniem maizi atņemt un sunīšiem mest priekšā.

27

Viņa sacīja: tā ir gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no tām drusciņām, kas no viņu kungu galda nokrīt.

28

Tad Jēzus atbildēja un uz to sacīja: ak sieva, tava ticība ir liela; lai tev notiek, kā tu gribi; un viņas meita tapa vesela tai pašā stundā.

29

Un Jēzus aizgāja no turienes un nāca pie Galilejas jūras, un uzkāpa kalnā un tur apsēdās.

30

Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda līdz tizlus, aklus, mēmus, kropļus un daudz citus, un nometa tos Jēzum pie kājām, un Viņš tos dziedināja.

31

Tā ka tie ļaudis brīnījās, kad redzēja mēmus runājam, kropļus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un teica Izraēla Dievu.

32

Un Jēzus, Savus mācekļus pie Sevis aicinājis, sacīja: Mana sirds par tiem ļaudīm, iežēlojās, jo tie nu trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst; un Es tos negribu atlaist neēdušus, ka tie uz ceļa nenonīkst badā.

33

Un Viņa mācekļi uz To sacīja: kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, ka pieēdinājām tādu pulku ļaužu?

34

Un Jēzus uz tiem sacīja: cik jums maizes? Tie sacīja: septiņas un maz zivtiņu.

35

Un Viņš tiem ļaudīm lika pie zemes apsēsties.

36

Un tās septiņas maizes un tās zivis ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un deva Saviem mācekļiem, un tie mācekļi tiem ļaudīm.

37

Un tie visi ēda un paēda un salasīja no atlikušām druskām septiņus kurvjus pilnus.

38

Un to, kas bija ēduši, bija četrtūkstoš vīri, bez sievām un bērniem.

39

Un Viņš tos ļaudis atlaidis, kāpa laivā un nāca uz Madaļas robežām.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685