A A A A A
Latvijas Bībele 1685

Mateja 14



1
Tanī laikā Erodus, viens no tiem četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja to slavu par Jēzu,
2
Un sacīja uz saviem kalpiem: šis ir Jānis, tas Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.
3
Jo Erodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Erodeijas dēļ, kas bija Filipa, viņa brāļa, sieva.
4
Jo Jānis uz viņu bija sacījis: tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.
5
Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no tiem ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.
6
Bet kad Erodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Erodeijas meita dejoja viņu priekšā un patika Erodum.
7
Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.
8
Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: dod man šeit bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.
9
Tad ķēniņš noskuma; bet tās zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.
10
Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.
11
Un viņa galva tapa bļodā atnesta un tai meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.
12
Un viņa mācekļi nāca, ņēma tās miesas un tās apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.
13
Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un tie ļaudis to dzirdējuši, Viņam no tām pilsētām kājām gāja pakaļ.
14
Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
15
Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie viņa piegāja un sacīja: šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis: atlaidi tos ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.
16
Un Jēzus uz tiem sacīja: tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.
17
Bet tie uz Viņu sacīja: mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.
18
Un Viņš sacīja: nesiet man tās šurp.
19
Un tiem ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un tie mācekļi tiem ļaužu pulkiem.
20
Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.
21
Un to vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.
22
Un Jēzus tūdaļ saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš tos ļaudis atlaistu.
23
Un tos ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.
24
Bet tā laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.
25
Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.
26
Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: tas ir ķēms; un brēca no bailēm.
27
Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.
28
Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.
29
Un Viņš sacīja: nāc! Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu.
30
Bet to lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: Kungs, palīdzi man!
31
Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?
32
Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās.
33
Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: patiesi, Tu esi Dieva Dēls.
34
Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.
35
Un kad tie ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus,
36
Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.