Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Izceļošana 8

1

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Varaūs un saki tam: tā saka Tas Kungs: atlaid manus ļaudis, ka tie man kalpo;

2

Un ja tu liegsies, tos atlaist, redzi, tad es visas tavas robežas sitīšu ar vardēm,

3

Ka upe kustin kustēs ar vardēm, un tās celsies un nāks tavā namā un tavā guļamā kambarī un uz tavu gultu un tavu kalpu namos un pār taviem ļaudīm un tavos cepļos un tavās abrās.

4

Un vardes nāks uz tevi un uz taviem ļaudīm un uz taviem kalpiem.

5

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: saki Āronam: izstiep savu roku ar savu zizli pār strautiem, pār upēm un pār ezeriem, un liec vardēm nākt pār Ēģiptes zemi.

6

Un Ārons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, tad nāca vardes un apklāja Ēģiptes zemi

7

Un tie burvji darīja arīdzan tā ar savu buršanu un lika vardēm nākt pār Ēģiptes zemi.

8

Tad Varaūs aicināja Mozu un Āronu un sacīja: lūdziet To Kungu, ka viņš tās vardes atņemtu no manis un no maniem ļaudīm; tad es tos ļaudis atlaidīšu, upurēt Tam Kungam.

9

Bet Mozus sacīja uz Varaū: saki man jel, kad man būs lūgt tevis dēļ un tavu kalpu un tavu ļaužu labad, lai tās vardes tiek izdeldētas, ka vairs nav pie tevis nedz tavā namā, bet paliek upē vien?

10

Un viņš sacīja: rītu. Un tas sacīja: lai ir pēc tava vārda; lai tu atzīsti, ka neviens nav kā Tas Kungs, mūsu Dievs.

11

Tām vardēm būs atstāties no tevis un no tava nama un no taviem kalpiem un no taviem ļaudīm; upē vien tām būs palikt.

12

Tad Mozus un Ārons aizgāja no Varaūs, un Mozus sauca uz To Kungu to varžu dēļ, kā viņš Varaūm bija apsolījis.

13

Un Tas Kungs darīja pēc Mozus vārda, un tās vardes nomira namos, sētās un uz laukiem.

14

Un tie tās meta kopās, un zeme smirdēja.

15

Kad nu Varaūs redzēja, ka bija dabūjis atvieglināšanu, tad viņš apcietināja savu sirdi un tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis.

16

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: saki Āronam: izstiep savu zizli un sit zemes pīšļus, lai top par utīm pa visu Ēģiptes zemi, un tie tā darīja.

17

Jo Ārons izstiepa savu roku ar savu zizli un sita zemes pīšļus, un utis radās pie cilvēkiem un pie lopiem; - visi zemes pīšļi palika par utīm pa visu Ēģiptes zemi.

18

Tad tie burvji darbojās arī tā ar savu buršanu, likt utīm nākt; bet tie nevarēja. Tā bija utis pie cilvēkiem un pie lopiem.

19

Tad tie burvji sacīja uz Varaū: šis ir Dieva pirksts. Tomēr Varaūs sirds apcietinājās, un viņš tiem neklausīja, it kā Tas Kungs bija sacījis.

20

Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: celies rīt agri un stājies Varaūs priekšā: redzi, viņš izies pie ūdens, - un runā uz to: tā saka Tas Kungs: atlaid manus ļaudis, lai tie man kalpo.

21

Bet ja tu manus ļaudis neatlaidīsi, tad es sūtīšu visādus kukaiņus pār tevi un pār taviem kalpiem un pār taviem ļaudīm un tavos namos, un visādiem kukaiņiem būs piepildīt Ēģiptiešu namus un to zemi, kur tie ir.

22

Un tanī dienā es izšķiršu Gozenes zemi, kur mani ļaudis dzīvo, ka tur nebūs kukaiņiem būt, lai tu atzīsti, ka es Tas Kungs esmu pa visu zemi.

23

Un es darīšu starpību starp maniem ļaudīm un taviem ļaudīm; rīt šai zīmei būs notikt.

24

Un Tas Kungs darīja tā, un kukaiņi nāca bariem Varaūs namā un viņa kalpu namos un pa visu Ēģiptes zemi, un zeme tapa maitāta no kukaiņiem.

25

Tad Varaūs aicināja Mozu un Āronu un sacīja: ejat un upurējat savam Dievam šinī zemē.

26

Bet Mozus sacīja: tā nevar darīt; jo, kas Ēģiptiešiem negantība, to mēs upurētu Tam Kungam, savam Dievam. Redzi, ja tad mēs, kas Ēģiptiešiem negantība, upurētu viņu priekšā, vai tie mūs ar akmeņiem nenomētātu?

27

Mēs iesim kādu treju dienu gājumu tuksnesī un upurēsim Tam Kungam, savam Dievam, kā viņš mums ir sacījis.

28

Tad Varaūs sacīja: es jūs atlaidīšu, upurēt Tam Kungam, savam Dievam; tikai neaizejiet visai tālu,- lūdziet par mani.

29

Tad Mozus sacīja: redzi, es aizeju no tevis un lūgšu To Kungu, ka šiem kukaiņiem rītu būs atstāties no Varaūs un no viņa kalpiem un no viņa ļaudīm; tikai Varaūm nebūs vairs mani pievilt, neatlaižot tos ļaudis, upurēt Tam Kungam.

30

Tad Mozus aizgāja no Varaūs un lūdza To Kungu.

31

Un Tas Kungs darīja pēc Mozus vārda, un tie kukaiņi atstājās no Varaūs, no viņa kalpiem un no viņa tautas, ka tur neviens nepalika.

32

Tomēr Varaūs ir šo reiz apcietināja savu sirdi un neatlaida tos ļaudis.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685