Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Ījaba 30

1

Bet nu par mani smejas, kas jaunāki nekā es, kuru tēvus es nebūtu cienījis likt pie saviem lopu suņiem.

2

Viņu roku spēku kur es to liktu? viņu zaļums un krietnums bija pagalam.

3

No trūkuma un bada izdēdējuši tie grauza noras, tumšās tuksneša un posta vietās.

4

Tie nātres izplūca pa krūmiem un paegļu saknes tiem bija par barību.

5

No ļaužu vidus tie tapa izdzīti un tiem uzkliedza kā zagļiem.

6

Bailīgās gravās tiem bija jādzīvo, ir zemes un akmeņu caurumos.

7

Krūmos tie brēca, un dadžos tie gūlās,

8

Nesaprašu un negoda ļaužu bērni, kas no zemes bija izdzīti!

9

Bet nu es tiem esmu tapis par dziesmiņu un esmu tiem par pasaku.

10

Tie mani tura par negantību, atstājās tālu no manis un nekaunas man vaigā spļaudīt.

11

Jo Dievs manu dvēseli ir darījis gurdenu un mani apbēdinājis; tad tie vairs nevaldās manā priekšā.

12

Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas un taisa savu ceļu, mani samaitāt.

13

Tie salauž manu laipu, tie palīdz mani gāzt, paši būdami bez palīga.

14

Tie nāk kā caur platu plīsumu; ar lielu troksni tie plūst šurpu.

15

Briesmas man uzbrukušas, kā ar vētru aizdzīta mana godība, un kā mākonis nozudusi mana laime.

16

Tādēļ nu mana dvēsele nerimst iekš manis, un bēdu laiks mani aizgrābis.

17

Naktī mani kauli top izurbti iekš manis, un kas mani grauž, nerimst.

18

Caur varenu spēku mans apģērbs pārvērties; tas mani žņaudz, kā apkakle.

19

Viņš mani iemetis dubļos, un es esmu tapis kā pīšļi un pelni.

20

Es tevi piesaucu, bet tu man neatbildi, es gaidu, bet tu tik skaties.

21

Tu pret mani esi palicis briesmīgs, ar savu vareno roku tu man turies pretī.

22

Tu mani pacēli, kā vējš mani aiznes, un man izkūst visa laime.

23

Jo es zinu, ka tu mani nodosi nāvē, kur visi dzīvie kopā aiziet mājot.

24

Tomēr, vai krītot neizstiepj roku, jeb vai bojā ejot nebrēc.

25

Vai es neraudāju par grūtdienīti vai mana dvēsele nenoskuma par apbēdināto?

26

Bet kad es nu gaidīju labumu, tad nāca ļaunums; kad es cerēju uz gaišumu, tad nāca tumsība.

27

Manas iekšas verd un nemitās, bēdu dienas man uzgājušas.

28

Es esmu melns, bet ne no saules, es paceļos un kliedzu draudzes vidū.

29

Vilkiem esmu palicis par brāli un pūces bērniem par biedri.

30

Mana āda palikusi melna uz manis, un mani kauli ir izkaltuši no karstuma.

31

Tādēļ mana kokle ir tapusi par žēlabām un mana stabule par vaimanām.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685