Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

Ījaba 14

1

Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.

2

Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.

3

Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.

4

Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.

5

Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.

6

Griez nost savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.

7

Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.

8

Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,

9

Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēsts.

10

Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?

11

Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.

12

Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.

13

Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu!

14

Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.

15

Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc sava roku darba.

16

Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.

17

Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.

18

Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.

19

Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.

20

Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.

21

Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.

22

Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685