Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685

3 Karaļi 18

1

Un pēc ilga laika Tā Kunga vārds notika uz Eliju trešā gadā tā: ej, rādies Akabam, un es došu lietu zemes virsū.

2

Un Elija nogāja, Akabam rādīties, bet bads Samarijā bija grūts.

3

Un Akabs bija aicinājis nama uzraugu Obadiju, un Obadija bijās To Kungu ļoti.

4

Jo kad Izebele bija izdeldējusi Tā Kunga praviešus, tad Obadija ņēma simts praviešus un tos apslēpa pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēja ar maizi un ūdeni.

5

Un Akabs bija sacījis uz Obadiju: ej pa to zemi pie visiem ūdens avotiem un pie visām upēm, vai mēs neatradīsim zāles, ka dzīvus uzturam zirgus un zirgēzeļus, ka tie lopi visai neiet bojā.

6

Un tie to zemi dalīja savā starpā, to parstaigāt; Akabs gaja viens pa vienu ceļu, un Obadija gāja arīdzan viens pa otru ceļu.

7

Kad nu Obadija bija ceļā, redzi, tad Elija tam nāca pretī, un viņš to pazīdams metās uz savu vaigu un sacīja: vai tu neesi mans kungs Elija?

8

Un viņš sacīja: es tas esmu, ej, saki savam kungam: redzi, Elija ir še.

9

Bet viņš sacīja: ko es esmu grēkojis, ka tu savu kalpu dod Akabam rokā, ka es topu nokauts?

10

Tik tiešām kā Tas Kungs, tavs Dievs, dzīvo, nav nevienas tautas, nedz valsts, kurp mans kungs nebūtu sūtījis, tevi meklēt. Un kad tie sacīja: še viņa nav, tad viņš tai valstij un tai tautai lika zvērēt, ka tie tevi nebija atraduši.

11

Un nu tu saki: ej, saki savam kungam, redzi, Elija ir še.

12

Un notiks, kad es no tevis aiziešu, un Tā Kunga gars tevi aizņems, kas zin kur, un ja es būtu gājis Akabam to sacīt, un viņš tevi pēc neatrastu, tad viņš mani nokautu. Bet es tavs kalps bīstos To Kungu no savām jaunām dienām.

13

Vai manam kungam nav sacīts, ko es esmu darījis, kad Izebele nokāva Tā Kunga praviešus, ka es simtu no Tā Kunga praviešiem apslēpu pa piecdesmit vienā alā un tos uzturēju ar maizi un ūdeni?

14

Un nu tu saki: ej, saki savam kungam, redzi, Elija ir še; tad jau viņš mani nokaus.

15

Tad Elija uz to sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs Cebaot dzīvo, ka priekšā es stāvu, es šodien viņam rādīšos.

16

Tad Obadija nogāja Akabam pretī un viņam to sacīja. Un Akabs gāja Elijam pretī.

17

Un kad Akabs Eliju ieraudzīja, tad Akabs uz to sacīja: vai tu tas esi, kas Izraēli sajauc?

18

Un viņš sacīja: es Izraēli neesmu sajaucis, bet tu un tava tēva nams, caur to, ka jūs esat atstājuši Tā Kunga baušļus un Baāliem pakaļ staigājuši.

19

Un nu sūti, sapulcini pie manis visu Izraēli Karmeļa kalnā un tos četrsimt un piecdesmit Baāla praviešus un tos četrsimt Ašeras praviešus, kas ēd pie Izebeles galda.

20

Tad Akabs izsūtīja pie visiem Izraēla bērniem un sapulcināja tos praviešus Karmeļa kalnā.

21

Tad Elija piegāja pie visiem ļaudīm un sacīja: cik ilgi jūs klibosiet uz abējām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad ejat viņam pakaļ, bet ja Baāls tas ir, tad ejat tam pakaļ. Un tie ļaudis tam neatbildēja ne vārda.

22

Tad Elija sacīja uz tiem ļaudīm: es viens vienīgs esmu atlicis, Tā Kunga pravietis, bet Baāla praviešu ir četrsimt un piecdesmit.

23

Un dodiet nu mums divus vēršus, un lai tie to vienu vērsi izvēlās un sacērt gabalos un liek uz malku, bet uguni tiem nebūs pielikt; tad es sataisīšu arī to otru vērsi un to likšu uz malku un nelikšu uguni klāt.

24

Tad piesauciet jūs sava dieva vārdu, bet es piesaukšu Tā Kunga vārdu: kurš Dievs nu ar uguni atbildēs, tas lai ir Dievs. Tad visi ļaudis atbildēja un sacīja: šis vārds ir labs.

25

Un Elija sacīja uz tiem Baāla praviešiem: izvēlaties to vienu vērsi un sataisiet to papriekš, jo jūs esat daudzi un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni neliekat klāt.

26

Tad tie ņēma to vērsi, ko viņš tiem deva un to sataisīja un piesauca Baāla vārdu no rīta līdz dienasvidum sacīdami: Baāl, paklausi mūs! Bet tur nebija ne balss, ne atbildes! Un tie lēkāja ap to altāri, kas bija taisīts.

27

Un ap dienasvidu Elija tos apsmēja un sacīja: sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; viņš laikam ir domās vai darīšanās vai ceļā, varbūt ka viņš guļ, lai uzmostas.

28

Un tie sauca ar stipru balsi un iegriezās pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, kamēr tiem asinis tecēja.

29

Kad nu pusdiena jau bija pāri, tad tie vēl muldēja līdz ēdamā upura laikam; bet tur nebija ne balss, ne atbildes, ne uzklausīšanās.

30

Tad Elija sacīja uz visiem ļaudīm: nāciet šurp pie manis. Tad visi ļaudis pie tā piegāja, un viņš uztaisīja atkal Tā Kunga altāri, kas bija salauzts.

31

Un Elija ņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu skaita, uz ko Tā Kunga vārds bija noticis, sacīdams: tavu vārdu būs saukt Izraēli.

32

Un viņš uztaisīja no tiem akmeņiem altāri Tā Kunga Vārdā, un taisīja bedri ap to altāri, tik platu, ka tur divi mēri labības varēja saiet.

33

Un viņš salika malku un dalīja to vērsi gabalos un to nolika uz to malku.

34

Un viņš sacīja: pildiet četrus traukus ar ūdeni un lejiet to uz to dedzināmo upuri un uz to malku. Un viņš sacīja: dariet to vēl otru reizi. Un tie to darīja otru reizi. Un viņš sacīja: dariet to trešo reizi, un tie to darīja trešo reizi.

35

Un ūdens tecēja ap altāri, un bedre tapa pilna ar ūdeni.

36

Un ap ēdamā upura laiku pravietis Elija piegāja un sacīja: Kungs, Ābraāma, Īzaka un Izraēla Dievs, šodien lai top zināms, ka tu esi Dievs iekš Izraēla un es tavs kalps, un ka visu šo esmu darījis uz tavu vārdu;

37

Paklausi mani, Kungs, paklausi mani, lai šie ļaudis atzīst, ka tu Kungs esi Dievs, un ka tu viņu sirdi atgriezi atpakaļ.

38

Tad Tā Kunga uguns krita zemē un aprija to dedzināmo upuri un to malku un tos akmeņus un to zemi un uzlaizīja arī to ūdeni bedrē.

39

Kad nu visi ļaudis to redzēja, tad tie metās uz savu vaigu un sacīja: Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs.

40

Un Elija uz tiem sacīja: grābiet Baāla praviešus, ka neviens no tiem neizsprūk! Tad tie tos sagrāba. Un Elija tos noveda pie Ķizones upes un tos tur nokāva.

41

Tad Elija sacīja uz Akabu: celies, ēd un dzer, jo šņāc kā uz lietu.

42

Un Akabs gāja ēst un dzert, bet Elija gāja Karmeļa kalna galā un metās zemē un lika savu vaigu starp saviem ceļiem.

43

Un viņš sacīja uz savu puisi: ej jel un skaties uz jūru. Tad tas gāja un skatījās un sacīja: tur nav nekā. Tad viņš sacīja: ej atkal! Septiņām lāgām.

44

Un septītā reizē viņš sacīja: redzi, mazs mākonīts, kā vīra plauksta, ceļas no jūras. Tad viņš sacīja: noej, saki Akabam jūdz un brauc, ka lietus tevi neaizņem.

45

Un pēc tam debess apmācās ar melniem mākoņiem un vētru un stiprs lietus gāzās. Un Akabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēli.

46

Un Tā Kunga roka nāca pār Eliju, un tas apjoza savus gurnus un skrēja Akabam pa priekšu līdz Jezreēlei.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685