A A A A A
Latvijas Bībele 1685 (LG8)

2 Samuelis 1



1
Un notikās pēc Zaula miršanas, kad Dāvids no Amaleķiešu kaušanas bija atpakaļ griezies, tad Dāvids palika divas dienas Ciklagā.
2
Un redzi, trešā dienā viens vīrs nāca no lēģera, no Zaula, un viņa drēbes bija saplosītas, un zeme bija uz viņa galvas. Un kad viņš pie Dāvida nāca, viņš klanījās pie zemes mezdamies.
3
Un Dāvids uz to sacīja: no kurienes tu nāci? Un tas uz viņu sacīja: no Izraēla lēģera esmu izbēdzis.
4
Tad Dāvids uz to sacīja: kā tur iet? Teic man jel! Un tas sacīja: tie ļaudis no kaušanās ir bēguši un daudz no tiem ļaudīm krituši un miruši, ir Zauls un Jonatāns, viņa dēls, ir miruši.
5
Tad Dāvids sacīja uz to puisi, kas viņam to teica: kā tu zini, ka Zauls un Jonatāns, viņa dēls, miruši?
6
Tad tas puisis, kas viņam to teica, sacīja: nejauši es nācu uz Ģilboas kalniem un redzi, Zauls bija atspiedies uz savu šķēpu, un redzi, rati un jātnieki tam lauzās virsū.
7
Tad viņš griezās atpakaļ un mani ieraudzīja un mani sauca. Un es sacīju: še es esmu.
8
Un viņš uz mani sacīja: kas tu esi? Un es uz to sacīju: esmu Amaleķietis.
9
Un viņš uz mani sacīja: nāc šurp pie manis un nokauj mani, jo izbailes mani pārņēmušas, un mana dzīvība vēl ir vesela iekš manis.
10
Tad es pie tā piegāju un to nokāvu, jo es gan zināju, ka viņš pēc savas krišanas nevarēja dzīvot, un es paņēmu to kroni, kas bija uz viņa galvas, un viņa rokas greznumu un to nesu šurp pie sava kunga.
11
Tad Dāvids sakampa savas drēbes un tās saplēsa, tāpat arī visi tie vīri, kas pie viņa bija.
12
Un tie žēlojās un raudāja un gavēja līdz vakaram par Zaulu un par viņa dēlu Jonatānu un par Tā Kunga ļaudīm un par Izraēla namu, tāpēc ka tie caur zobenu bija krituši.
13
Un Dāvids sacīja uz to puisi, kas viņam to bija teicis: no kurienes tu esi? Un viņš sacīja: es esmu sveša vīra, viena Amaleķieša, dēls.
14
Un Dāvids uz to sacīja: kā tu neesi bijies izstiept savu roku, nomaitāt Tā Kunga svaidīto?
15
Un Dāvids sauca vienu no tiem puišiem un sacīja: nāc, nokauj viņu. Un tas to kāva, ka tas nomira.
16
Un Dāvids uz to sacīja, tavas asinis lai paliek uz tavas galvas, jo tava paša mute pret tevi ir liecinājusi sacīdama: es Tā Kunga svaidīto esmu nokāvis.
17
Tad Dāvids dziedāja šo vaidu dziesmu par Zaulu un par viņa dēlu Jonatānu,
18
Un pavēlēja lai Jūda bērniem to stopa dziesmu mācītu (redzi, tā ir rakstīta tā taisnā grāmatā):
19
Izraēla glītums uz taviem kalniem nokauts! Kā tie varenie krituši!
20
Nestāstat to Gatā, neteiciet to Askalonas ielās, ka Vīlistu meitas nepriecājās, ka neapgraizīto meitas nelīksmojās!
21
Ģilboas kalni, lai rasa un lietus vairs nav uz jums, nedz tīrumi upuru dāvanām, jo tur to vareno priekšturamās bruņas ir nomestas, Zaula priekšturamās bruņas ar eļļu nesvaidītas.
22
Jonatāna stops nekad nav dzīts atpakaļ un Zaula zobens nekad nav pārnācis bez nokauto asinīm un vareno taukiem.
23
Zauls un Jonatāns, mīlīgi un laipni, dzīvībā un nāvē tie nav šķirti; tie bija vieglāki nekā ērgļi un stiprāki nekā lauvas.
24
Izraēla meitas, raudiet par Zaulu, kas jūs krāšņi tērpa ar purpuru, kas jūsu drēbes pušķoja ar zelta glītumiem.
25
Kā tie varenie ir krituši kara vidū! Jonatāns ir nokauts uz taviem kalniem.
26
Man ir žēl pēc tevis, mans brāli Jonatān! Tu man biji ļoti mīļš, tava mīlestība man bija saldāka, nekā sievas mīlestība.
27
Kā tie varenie krituši un kara ieroči gājuši bojā!