A A A A A
Latvijas Bībele 1685

Ģenēze 37

1

  Un Jēkabs dzīvoja tai zemē, kur viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kanaāna zemē.

2

  Šie ir Jēkaba radu raksti: Jāzeps, septiņpadsmit gadus vecs būdams, ganīja avis ar saviem brāļiem, un tas zēns bija pie Bilas un Zilpas, sava tēva sievu, dēliem, un Jāzeps nesa viņu ļauno slavu tēvam priekšā.

3

  Un Izraēls mīlēja Jāzepu pār visiem saviem bērniem, jo tas viņam bija dzimis vecumā, un viņš tam taisīja raibus svārkus.

4

  Un viņa brāļi redzēja, ka tēvs to mīlēja pār visiem viņa brāļiem, un tie to ienīdēja un nevarēja laipni ar to runāt.

5

  Un Jāzeps sapņoja sapni un to stāstīja saviem brāļiem, - tad šie to vēl vairāk ienīdēja.

6

  Un viņš uz tiem sacīja: klausāties jel šo sapni, ko esmu redzējis.

7

  Un redzi, mēs sējām kūlīšus laukā, un redzi, mans kūlītis cēlās un stāvēja, un redzi, jūsu kūlīši apstājušies klanījās pret manu kūlīti.

8

  Tad viņa brāļi uz to sacīja: vai tu mums paliksi par ķēniņu? Vai tu valdīdams pār mums valdīsi? Un tie vēl vairāk to ienīdēja viņa sapņu un viņa stāstu dēļ.

9

  Un tas sapņoja vēl citu sapni un to teica saviem brāļiem un sacīja: redzi, es vēl citu sapni esmu redzējis, un redzi, saule un mēnesis un vienpadsmit zvaigznes klanījās priekš manis.

10

  Un kad viņš to stāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to aprāja un uz to sacīja: kas tas par sapni, ko tu esi sapņojis? Vai es un tava māte un tavi brāļi patiesi nāksim pie zemes klanīties tavā priekšā?

11

  Un viņa brāļi to skauda, bet viņa tēvs šo vārdu paturēja.

12

  Un viņa brāļi gāja ganīt sava tēva lopus Ziķemē. Tad Izraēls sacīja uz Jāzepu:

13

  Vai tavi brāļi negana Ziķemē? Nāc, es tevi sūtīšu pie tiem; un tas sacīja: redzi, še es esmu. Un viņš uz to sacīja:

14

  Ej jel, lūko, kā taviem brāļiem klājās un kā lopiņiem klājās, un nes man vēsti atpakaļ. Un viņš to izsūtīja no Ebrones ielejas, un tas nāca uz Ziķemi.

15

  Un viens vīrs viņu atrada un redzi, viņš maldījās pa lauku; tad tas vīrs to vaicāja sacīdams, ko tu meklē?

16

  Un tas sacīja: es meklēju savus brāļus, saki man lūdzams, kur tie gana?

17

  Tad tas vīrs sacīja: tie no šejienes aizgājuši, jo es dzirdēju tos sakām: iesim uz Dotanu; un Jāzeps gāja saviem brāļiem pakaļ un atrada tos Dotanā.

18

  Un tie to ieraudzīja no tālienes, un pirms tas tuvu pie viņiem atnāca, tie sarunājās viņu nokaut,

19

  Un sacīja viens uz otru: redzi, še nāk tas sapņotājs.

20

  Un nu nāciet, nokausim to un iemetīsim to kādā bedrē un sacīsim: negants zvērs to aprijis; tad redzēsim, kas būs no viņa sapņiem.

21

  Un Rūbens to dzirdēja un to izpestīja no viņu rokām un sacīja: nenokausim viņu.

22

  Un Rūbens uz tiem sacīja: neizlejat asinis, metiet viņu tai bedrē, kas te tuksnesī, un nepieliekat rokas pie viņa, - lai viņš to izpestītu no viņu rokām un pārvestu savam tēvam.

23

  Un notikās, kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, tad tie Jāzepam novilka svārkus, tos raibos, kas tam bija mugurā.

24

  Un tie to ņēma un iemeta bedrē, bet tā bedre bija tukša, un tur ūdens nebija iekšā.

25

  Pēc tie apsēdās maizi ēst un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Izmaēliešu pulks nāca no Ģileādas, un viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; tie gāja, to nonest uz Ēģipti.

26

  Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: ko tas mums līdz, ja savu brāli nokaujam un viņa asinis slēpjam?

27

  Nāciet, pārdosim viņu tiem Izmaēliešiem un nepieliksim savas rokas pie viņa, jo viņš ir mūsu brālis, mūsu miesa. Un viņa brāļi tam klausīja.

28

  Tiem Midianiešu vīriem, tiem tirgotājiem, garām ejot, tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva Jāzepu tiem Izmaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģiptes zemi.

29

  Un Rūbens gāja atpakaļ pie tās bedres un redzi, Jāzeps nebija bedrē; tad tas saplēsa savas drēbes

30

  Un griezās atpakaļ pie saviem brāļiem un sacīja: tā puisēna tur nav un es, - kur man būs palikt?

31

  Un tie ņēma Jāzepa svārkus un nokāva āzi un iemērca tos svārkus asinīs.

32

  Un nosūtīja tos raibos svārkus un lika tos nonest savam tēvam un sacīja: šos esam atraduši; apraugi jel, vai tie ir tava dēla svārki, vai nē?

33

  Un tas tos pazina un sacīja: tie ir mana dēla svārki; nikns zvērs viņu ir aprijis, plosīt tas Jāzepu saplosījis.

34

  Un Jēkabs pārplēsa savas drēbes un apvilka maisu ap saviem gurniem un bēdājās pēc sava dēla ilgu laiku.

35

  Tad visi viņa dēli un visas viņa meitas cēlās, viņu iepriecināt, bet viņš negribējās iepriecinājams būt un sacīja: ar bēdām es noiešu kapā pie sava dēla. Un viņa tēvs to apraudāja.

36

  Un tie Midianieši to pārdeva Ēģiptes zemē Potivaram, ķēniņa Varaūs kambarjunkurim un sargu virsniekam.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685