Latvijas Bībele 1685 (LG8)

Ģenēze 21

Un Tas Kungs piemeklēja Zāru, it kā viņš bija sacījis, un Tas Kungs darīja Zārai, kā bija runājis.

Un Zāra tapa grūta un dzemdēja Ābraāmam dēlu viņa vecumā tai noliktā laikā, ko Dievs viņam bija sacījis.

Un Ābraāms nosauca sava dēla vārdu, kas viņam piedzima, ko Zāra viņam dzemdēja, Īzaku.

Un Ābraāms apgraizīja savu dēlu Īzaku, astoņas dienas vecu, it kā Dievs tam bija pavēlējis.

Un Ābraāms bija simts gadus vecs, kad tam Īzaks, viņa dēls, piedzima.

Un Zāra sacīja: smiešanos Dievs man ir sataisījis; ikkatrs, kas to dzirdēs, par mani smiesies.

Un tā sacīja: kas gan Ābraāmam būtu sacījis, ka Zāra bērnus zīdīs? Jo es esmu dzemdējusi dēlu viņa vecumā.

Un tas bērns auga un tapa no krūtīm atšķirts, un Ābraāms darīja lielas dzīres tai dienā, kad Īzaks tapa atšķirts.

Un Zāra redzēja Āgares, tās Ēģiptietes, dēlu, ko tā Ābraāmam bija dzemdējusi, smējēju esam;

Un tā sacīja uz Ābraāmu: izdzen šo kalponi un viņas dēlu, jo šīs kalpones dēlam nebūs mantot līdz ar manu dēlu, ar Īzaku.

Un tas vārds Ābraāmam ļoti rieba sava dēla dēļ.

Bet Dievs sacīja uz Ābraāmu: lai tas tev neriebj tā puiša un tās kalpones dēļ. Visu, ko Zāra tev ir sacījusi, - klausi viņas balsij, jo iekš Īzaka tev dzimums taps nosaukts.

Tomēr ir tās kalpones dēlu es celšu par tautu, tāpēc ka tas tavs dzimums.

Un no rīta agri Ābraāms cēlās un ņēma maizi un ūdens trauku, un deva to Āgarei, likdams uz viņas pleciem, un to bērnu; un viņš to aizraidīja; un tā gāja un maldījās Berzabas tuksnesī.

Kad nu ūdens traukā pietrūka, tad tā nometa to bērnu apakš krūma,

Un nogāja un apsēdās tur pretī bultas šāviena tālumā, jo tā sacīja: es nevaru redzēt to bērnu mirstam; un apsēdās tur pretī un pacēla savu balsi un raudāja.

Un Dievs dzirdēja tā puiša balsi, un Dieva eņģelis no debesīm sauca Āgarei un uz to sacīja: kas tev kait, Āgare? Nebīsties, jo Dievs tā puiša balsi dzirdējis tai vietā, kur viņš ir. Celies, ņem to puisi un turi to pie savas rokas.

Jo es viņu celšu par lielu tautu.

Un Dievs viņai atvēra acis, un tā ieraudzīja ūdens aku un gāja un pildīja to trauku ar ūdeni, un dzirdināja to puisi.

Un Dievs bija ar to puisi, un tas auga un dzīvoja tuksnesī,

Un tapa strēlnieks ar stopu un dzīvoja Varanas tuksnesī; un viņa māte tam veda sievu no Ēģiptes zemes.

Un tanī laikā Abimeleķs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, runāja ar Ābraāmu sacīdami: Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari.

Un nu zvērē man šeitan pie Dieva, ka tu negribi viltīgs būt pret mani, nedz pret maniem bērniem, nedz pret maniem bērnu bērniem; pēc tās žēlastības, ko es tev darījis, tev būs man darīt un tai zemei, kur tu kā svešinieks piemīti.

Un Ābraāms sacīja: es zvērēšu.

Un Ābraāms norāja Abimeleķu ūdens akas dēļ, ko Abimeleķa kalpi ar varu bija paņēmuši.

Tad Abimeleks sacīja: es nezinu, kas to darījis, ne tu man to esi sacījis, nedz es to arī esmu dzirdējis līdz šodien.

Un Ābraāms ņēma avis un vēršus un deva tos Abimeleķam, un tie abi cēla derību.

Bet Ābraāms nolika savrup septiņus jērus.

Tad Abimeleķs sacīja uz Ābraāmu: par ko šie septiņi jēri, ko tu savrup esi nolicis?

Un viņš sacīja: par to, ka tev būs ņemt tos septiņus jērus no manas rokas, lai man būtu par liecību, ka es šo aku racis.

Tāpēc tā vieta nosaukta Berzaba, ka tie abi tur bija zvērējuši.

Un tie derēja derību Berzabā. Tad cēlās Abimeleķs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, un griezās atpakaļ uz Vīlistu zemi.

Bet viņš dēstīja tamariskas koku Berzabā, un piesauca tur Tā Kunga, tā mūžīgā Dieva, vārdu.

Un Ābraāms piemita kā svešinieks Vīlistu zemē ilgu laiku.

Latvian Bible 1685 (LG8)