A A A A A

2 Samuelis 23:1-38
1. Un šie ir Dāvida pēdīgie vārdi. Dāvida, Izajus dēla, vārdi: tā saka tas vīrs, kas apstiprināts par Jēkaba Dieva svaidīto, un kas mīlīgs Izraēla dziesmās:
2. Tā Kunga Gars caur mani runā, un viņa vārds ir uz manas mēles.
3. Izraēla Dievs saka, Izraēla patvērums uz mani runā: valdītājs pār cilvēkiem, kas taisns, valdītājs dievbijāšanā,
4. Tas ir kā rīta gaisma, kad saule uzlec, kā rīts bez mākoņiem, kā kad no spožuma un lietus zaļums zeļ no zemes.
5. Vai tāds nav mans nams ar to stipro Dievu? Jo viņš man uzcēlis mūžīgu derību, kas visādi labi nolikta un pasargāta. Jo visai manai pestīšanai un visam labam prātam, vai viņš tam neliks plaukt?
6. Bet tie netiklie, tie visi ir kā nomesti ērkšķi, ko rokā neņem.
7. Bet ikviens, kas tos grib aizskart, ņem dzelzs ieroci jeb šķēpa kātu rokā; un tos sadedzina ar uguni tai vieta, kur tie auguši. -
8. Šie ir to varoņu vārdi, kas Dāvidam bijuši: Jazabeams, Akmona dēls, tas augstākais starp tiem virsniekiem. Viņš cilāja savu šķēpu un pārvarēja astoņsimt un tos nokāva vienā reizē.
9. Un pēc tā bija Eleazars, Dodus dēls, Aoka dēla dēls, šis bija starp tiem trim varoņiem ar Dāvidu, kad tie Vīlistus kaunā lika, kas tur bija sapulcējušies uz karu, un Izraēla vīri (pret tiem) cēlās.
10. Šis cēlās un kāva Vīlistus, tiekams viņa roka piekusa un viņa roka pie zobena pielipa, un Tas Kungs deva tai dienā lielu pestīšanu, ka tie ļaudis atgriezās viņam pakaļ, tikai laupīt.
11. Pēc viņa bija Zamus, Agas dēls, tas Arariets. Kad Vīlisti bija sapulcējušies vienā ciemā, un tur bija tīrums ar lēcām, un tie ļaudis bēga priekš Vīlistiem,
12. Tad viņš apstājās paša tīruma vidū un to aizstāvēja, un kāva Vīlistus, un Tas Kungs deva lielu pestīšanu.
13. Un šie trīs virsnieki starp trīsdesmit vareniem vīriem nogāja un nāca pļaujamā laikā pie Dāvida, Adulama alā, un Vīlistu pulki bija apmetušies Revaīm ielejā.
14. Bet Dāvids to brīdi bija pilskalnā, un Vīlisti bija ielikuši Bētlemē karavīrus.
15. Un Dāvidam iegribējās un viņš sacīja: kas man dos ūdeni dzert no tās akas pie Bētlemes vārtiem?
16. Tad šie trīs varoņi izlauzās caur Vīlistu lēģeri un smēla ūdeni no Bētlemes akas, kas bija pie vārtiem, un ņēma un atnesa to pie Dāvida. Bet viņš to negribēja dzert, bet to izlēja Tam Kungam,
17. Un sacīja: lai Tas Kungs mani pasargā, ka es to nedaru. Vai tās nav to vīru asinis, kas nogājuši, savu dzīvību netaupīdami? Un viņš to negribēja dzert. To šie trīs varoņi darīja.
18. Un Abizajus, Joaba brālis, Cerujas dēls, bija arīdzan par virsnieku starp trim. Tas pacēla savu šķēpu pret trīs simtiem un tos nokāva, un viņš bija arīdzan slavēts starp trim.
19. No šiem trim viņš bija tas augstākais, tāpēc viņš tiem bija par virsnieku, bet viņš tos trīs (pirmos) nepanāca.
20. Vēl bija Benajus, Jojadas dēls, stipra vīra dēls, kas lielus darbus darījis, no Kabceēles; šis kāva divus stiprus Moabiešu lauvas, viņš arī nogāja un alā kāva vienu lauvu sniega laikā.
21. Viņš arī kāva vienu briesmīgu Ēģiptieti, un tā Ēģiptieša rokā bija šķēps, bet viņš nogāja pie tā ar zizli un izrāva to šķēpu no tā Ēģiptieša rokas un to nokāva ar viņa paša šķēpu.
22. To Benajus, Jojadas dēls, darīja un viņš bija slavēts starp tiem trim varoņiem.
23. Viņš bija tas augstākais starp tiem trīsdesmit, bet tos trīs pirmos viņš nepanāca. Un Dāvids viņu iecēla pār saviem pils karavīriem.
24. Azaēls, Joaba brālis, bija starp tiem trīsdesmit; Elanans, Dodus dēls, no Bētlemes;
25. Zamus no Arodas; Elikus no Arodas;
26. Elecs, Palta dēls, Irus, Ikasa dēls, no Tekoas;
27. Abiēsers no Anatotas; Mebunājus, Uzata dēls,
28. Calmons, Aoka dēls, Maārajus no Netovas;
29. Elebs, Baēnus dēls, no Netovas; Itajus, Ribaja dēls, no Benjaminiešu Ģibejas;
30. Benajus no Pirgatonas; Idajus no Gaāsa upēm;
31. Abialbons no Arbas; Azmavets no Barumas;
32. Elaēba no Zaālbonas; Jazena un Jonatāna bērni;
33. Zamus no Araras; Ajams, Zarara dēls, no Araras;
34. Elivelets, Aāsbaja dēls, Maākataja dēla dēls. Elijams, Aķitovela dēls, no Ģilonas;
35. Ecrajus no Karmeļa; Paērajus no Arbas;
36. Jeģeals, Nātana dēls, no Cobas; Banus no Gada;
37. Celegs no Amona; Naārajus no Beērotes, Joaba, Cerujas dēla, bruņu nesējs;
38. Īrus, Jetrus dēls, Gārebs, Jetrus dēls,

2 Samuelis 24:1-25
1. Un Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Izraēli, un viņš Dāvidu skubināja pret tiem sacīdams: ej, skaiti Izraēli un Jūdu.
2. Un ķēniņš sacīja uz Joabu, karapulku virsnieku, kas pie viņa bija: ej jel apkārt pa visām Izraēla ciltīm, no Dana līdz Berzebai, un skaitāt tos ļaudis, lai es zinu to ļaužu skaitu. Tad Joabs sacīja uz ķēniņu:
3. Lai Tas Kungs, tavs Dievs, pie šiem ļaudīm simtkārt vairāk pieliek, nekā viņu ir, ka mana kunga, tā ķēniņa, acis to redz; kāpēc tad manam kungam, tam ķēniņam, šīs lietas gribās?
4. Bet ķēniņa vārds palika spēkā pret Joabu un tiem karavirsniekiem. Tā Joabs ar tiem karavirsniekiem izgāja no ķēniņa, Izraēla ļaudis skaitīt.
5. Un tie gāja pār Jardāni un apmetās pie Aroēra, pa labo roku tai pilsētai, kas Gada ielejas vidū, un pie Jaēzeres.
6. Pēc tie nāca uz Ģileādu un uz to ielejas zemi Kadzi, tie nāca arī uz DanJaānu un apkārt uz Sidonu.
7. Un tie nāca uz to stipro Tirus pilsētu un uz visām Eviešu un Kanaāniešu pilsētām, un tie iznāca ārā Jūdam pret dienasvidu uz Berzebu.
8. Tā tie gāja apkārt pa visu zemi un pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām uz Jeruzālemi.
9. Un Joabs deva ķēniņam to uzrakstīto ļaužu skaitu, un iekš Izraēla bija astoņsimt tūkstoš karavīru, kas bija zobena vilcēji, un Jūda vīru bija piecsimt tūkstoši.
10. Tad Dāvidam sirds trīcēja, kad tos ļaudis bija skaitījis. Un Dāvids sacīja uz To Kungu: es esmu ļoti grēkojis ar to, ko esmu darījis, un nu Kungs, atņem lūdzams sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis.
11. Kad nu Dāvids rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Gadu, Dāvida redzētāju, tā:
12. Ej un runā uz Dāvidu: tā saka Tas Kungs: trīs lietas es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai es tev daru.
13. Un Gads nāca pie Dāvida un teica viņam un uz to sacīja: vai tu gribi septiņus gadus bada laiku savā zemē, jeb vai tu gribi trīs mēnešus bēgt no saviem ienaidniekiem, kas tevi vajās, jeb vai tu gribi, ka trīs dienas tavā zemē nāk mēris? Ņem nu vērā un redzi, ko lai es tam atsaku, kas mani sūtījis.
14. Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail. Es kritīšu labāk Tā Kunga rokā, jo viņa žēlastība ir liela, bet cilvēku rokā es negribu krist.
15. Tad Tas Kungs lika mērim nākt iekš Izraēla, no rīta līdz tam nospriestam laikam, un ļaužu nomira no Dana līdz Berzebai septiņdesmit tūkstoši.
16. Un kad tas eņģelis savu roku pār Jeruzālemi izstiepa, lai to nomaitātu, tad Tam Kungam tā ļaunuma bija žēl, un viņš sacīja uz to eņģeli, kas tos ļaudis nonāvēja: ir gan, atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Aravnus, tā Jebuzieša, klona.
17. Un Dāvids sacīja uz To Kungu, to eņģeli redzēdams, kas tos ļaudis sita: redzi, es esmu grēkojis un noziedzies, bet ko šīs avis darījušas? Lai tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu.
18. Tad Gads nāca tai dienā pie Dāvida un uz to sacīja: ej uz augšu un uztaisi Tam Kungam altāri uz Aravnus, tā Jebuzieša, klona.
19. Tad Dāvids gāja pēc Gada vārda, kā Tas Kungs bija pavēlējis.
20. Un Aravnus skatījās un redzēja pie sevis nākam ķēniņu un viņa kalpus, un Aravnus izgāja un nometās ķēniņa priekšā uz savu vaigu pie zemes.
21. Un Aravnus sacīja: kāpēc mans kungs, tas ķēniņš, nāk pie sava kalpa? Un Dāvids sacīja: šo klonu no tevis pirkt, ka es Tam Kungam taisu altāri, lai šī mocība no ļaudīm atstājās.
22. Tad Aravnus sacīja uz Dāvidu: lai mans kungs, tas ķēniņš, ņem un upurē, kā viņam patīk. Redzi, še ir vērši par dedzināmo upuri un kuļami rati un vēršu jūgi malkai.
23. Šo visu, ķēniņ, Aravnus dod ķēniņam. Un Aravnus sacīja uz ķēniņu: lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir labs prāts uz tevi.
24. Bet ķēniņš sacīja uz Aravnu: nē, bet es pirkdams to tev nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus velti upurēt. Tā Dāvids to klonu un tos vēršus nopirka par piecdesmit sudraba sēķeļiem.
25. Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Izraēla.

Psalmi 68:7-10
7. Dievs, kad tu gāji savu ļaužu priekšā, kad tu staigāji tuksnesī, (Zela.)
8. Tad zeme drebēja un debesis pilēja Dieva priekšā, ir tas Sinaī, Tā Dieva priekšā, kas ir Izraēla Dievs.
9. Tu, Dievs, devi nolīt bagātam lietum; savu iemantojamo tiesu, kas bija noguruši, tu spirdzināji,
10. Ka tava draudzīte tur var dzīvot; tu, Dievs, atspirdzini bēdīgos ar savu labumu.

Sakāmvārdi 17:5-6
5. Kas nabagu apsmej, tas nievā viņa radītāju, un kas par viņa bēdām priecājās, nepaliks nesodīts.
6. Sirmgalvju kronis ir bērnu bērni, un bērnu goda rota ir viņu tēvi.

Jāņa 9:1-23
1. Un aiziedams Viņš ieraudzīja cilvēku, kas bija neredzīgs no dzimuma.
2. Un Viņa mācekļi Viņam vaicāja sacīdami: Rabbi, kurš ir grēkojis: vai šis, vai viņa vecāki, ka tas ir neredzīgs piedzimis?
3. Jēzus atbildēja: nedz šis grēkojis, nedz viņa vecāki; bet ka Dieva darbi pie viņa parādītos.
4. Man nākas strādāt Tā darbus, kas Mani sūtījis, kamēr vēl ir diena; nāk nakts, kad neviens nevar strādāt.
5. Kamēr Es esmu pasaulē, Es esmu pasaules gaišums.
6. To sacījis Viņš spļāva zemē un taisīja svaidāmo no tām siekalām un svaidīja tā neredzīgā acis ar to svaidāmo,
7. Un sacīja uz to: ej, mazgājies Ziloas dīķī (Ziloa, tas ir tulkots: sūtīts). Tad tas nogāja un mazgājās un pārnāca redzīgs.
8. Tad tie kaimiņi un kas viņu papriekš bija redzējuši, ka viņš bija neredzīgs, sacīja: vai šis nav tas, kas tur sēdēja un nabagoja?
9. Citi sacīja: viņš tas pats; un citi: viņš tam līdzīgs! Bet viņš sacīja: es tas esmu.
10. Tad tie uz viņu sacīja: kā tavas acis tapa atdarītas?
11. Viņš atbildēja un sacīja: Viens cilvēks, kas top saukts Jēzus, taisīja svaidāmo un ar to svaidīja manas acis un sacīja uz mani: Ej uz Ziloas dīķi un mazgājies. Tad es nogājis mazgājos un tapu redzīgs.
12. Tad viņi uz to sacīja: kur Tas ir? Tas saka: es nezinu.
13. Tad tie to citkārt neredzīgo noveda pie tiem farizejiem.
14. Un tā bija svētdiena, kad Jēzus to svaidāmo bija taisījis un tam acis atdarījis.
15. Un tad atkal tie farizeji viņam vaicāja: kā tas tapis redzīgs? Un viņš uz tiem sacīja: Viņš svaidāmas zāles uzlika uz manām acīm, un es mazgājos un redzu.
16. Tad citi no tiem farizejiem sacīja: Šis cilvēks nav no Dieva, jo Viņš svētdienu nesvētī; citi sacīja: kā gan grēcīgs cilvēks tādas brīnuma zīmes var darīt? Un šķelšanās bija viņu starpā.
17. Un tie atkal uz to neredzīgo saka: ko tu par Viņu saki, ka Viņš tavas acis ir atvēris? Un tas sacīja: Viņš ir pravietis.
18. Bet tie Jūdi neticēja no viņa, ka viņš bijis neredzīgs un tapis redzīgs, tiekams tie sauca tā vecākus, kas bija tapis redzīgs.
19. Un viņi tiem vaicāja sacīdami: vai šis ir jūsu dēls, par ko jūs sakāt, ka viņš neredzīgs piedzimis? Kā tad tas tagad redz?
20. Viņa vecāki tiem atbildēja un sacīja: mēs zinām, ka šis ir mūsu dēls, un ka tas neredzīgs piedzimis.
21. Bet kā tas tagad redz, to nezinām, vai kas viņa acis atdarījis, to mēs nezinām. Viņš ir diezgan vecs, vaicājiet viņam, viņš pats par sevi runās.
22. To viņa vecāki sacīja, jo tie bijās no tiem Jūdiem; jo tie Jūdi jau bija sarunājušies, izslēgt no draudzes to, kas apliecinātu, Viņu esam Kristu.
23. Tādēļ viņa vecāki sacīja: viņš ir diezgan vecs, vaicājiet viņam.