A A A A A

Ģenēze 41:1-57
1. Un pēc diviem gadiem Varaūs redzēja sapni un redzi, viņš stāvēja upes malā.
2. Un redzi, no upes izkāpa septiņas govis krāšņu augumu un treknām miesām, un tās ganījās niedrēs.
3. Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc šīm no upes, nejauku augumu un liesām miesām, un piestājās pie tām citām govīm upes malā.
4. Un tās govis nejauku izskatu un liesām miesām ierija tās septiņas treknās govis krāšņu izskatu; - tad Varaūs atmodās.
5. Pēc viņš atkal aizmiga un sapņoja otrkārt. Un redzi, septiņas vārpas auga uz viena stiebra, briedušas un brangas.
6. Un redzi, septiņas tievas un austriņa kaltētas vārpas radās pēc tām.
7. Un tās tievās vārpas ierija tās septiņas briedušās un pilnās vārpas. Tad Varaūs atmodās, un redzi, tas bija sapnis.
8. Un notikās no rīta, tad viņš bija bēdīgs savā garā, un sūtīja un aicināja visus Ēģiptiešu zīlniekus un visus gudros, kas tur bija, un Varaūs tiem teica savus sapņus, bet neviena nebija, kas tos Varaūm izstāstītu.
9. Tad dzēriena devēju virsnieks runāja uz Varaū un sacīja: es pieminu šodien savu noziegumu.
10. Kad Varaūs bija apskaities par saviem kalpiem un mani ielika cietumā, sargu virsnieka namā, mani un maizes cepēju virsnieku,
11. Tad mums bija vienā naktī sapnis, ikvienam savs sapnis, savādi izstāstāms.
12. Un tur bija pie mums viens Ebreju jauneklis, sargu virsnieka kalps, un mēs tam tos pasacījām, un viņš mums mūsu sapņus izstāstīja, ikvienam tas to izstāstīja pēc viņa sapņošanas.
13. Un kā tas mums ir izstāstījis, tāpat tas noticis; mani Varaūs atkal iecēlis manā vietā un viņu pakāris.
14. Tad Varaūs sūtīja un aicināja Jāzepu, un tie tam ātri lika iziet no bedres, un viņš apcirpās un apvilka citas drēbes un nāca pie Varaūs.
15. Tad Varaūs sacīja uz Jāzepu: es esmu sapņojis sapni, un neviena nav, kas to izstāsta; bet es esmu dzirdējis par tevi sakām, kad tu sapni dzirdot, tad tu to varot izstāstīt.
16. Un Jāzeps atbildēja Varaūm un sacīja: tas nestāv pie manis; Dievs Varaūm sludinās labu.
17. Un Varaūs sacīja uz Jāzepu: redzi, es sapnī stāvēju upes malā.
18. Un redzi, tur izkāpa no upes septiņas govis treknām miesām un krāšņu izskatu un ganījās niedrēs.
19. Un redzi, septiņas citas govis izkāpa pēc tām, liesu un ļoti nejauku augumu un izdēdējušām miesām, es tik nejaukas, kā šās, visā Ēģiptes zemē neesmu redzējis.
20. Un tās izdēdējušās un nejaukās govis ierija tās septiņas pirmās treknās govis.
21. Un kad tās no viņām bija ierītas, nevarēja manīt, ka tās bija viņu iekšās, un tās izskatījās nejaukas tāpat kā papriekš. Tad es atmodos.
22. Pēc tam es redzēju savā sapnī, un redzi, septiņas vārpas izauga no viena stiebra, pilnas un brangas.
23. Un redzi, septiņas sakaltušas, tievas un austriņa kaltētas vārpas izplauka pēc tām.
24. Un tās septiņas tievās vārpas ierija tās septiņas brangās vārpas. Un es to tiem zīlniekiem esmu teicis, bet neviena nav, kas to var izstāstīt.
25. Tad Jāzeps sacīja uz Varaū. Varaūs sapņi ir vienādi. Dievs Varaūm ir darījis zināmu, ko viņš apņēmies darīt.
26. Tās septiņas krāšņās govis ir septiņi gadi, un tās septiņas brangās vārpas ir septiņi gadi, - tie sapņi ir vienādi.
27. Un tās septiņas izdēdējušās un nejaukās govis, kas pēc tām izkāpa, ir septiņi gadi, un tās septiņas tievās un austriņa kaltētās vārpas būs septiņi bada gadi.
28. Šis ir tas vārds, ko es uz Varaū esmu runājis: Dievs Varaūm ir parādījis, ko viņš apņēmies.
29. Redzi, septiņi it auglīgi gadi nāks pār visu Ēģiptes zemi.
30. Bet pēc tiem nāks septiņi bada gadi; tad tas pilnums Ēģiptes zemē taps aizmirsts, un bads klaji apēdīs zemi.
31. Un to pilnumu vairs nemanīs tai zemē aiz tā bada pēc tam, jo tas būs pārlieku grūts.
32. Un ka tas sapnis Varaūm divreiz ir rādījies, tas ir tāpēc, ka Dievs to stipri apņēmies un Dievs steigšus to darīs.
33. Un nu lai Varaūs lūko pēc viena prātīga un gudra vīra un to lai ieceļ pār Ēģiptes zemi.
34. Lai Varaūs tā dara un lai ieceļ uzraugus pār zemi un lai ņem piekto tiesu no Ēģiptes zemes pa tiem septiņiem bagātiem gadiem, un lai tie sakrāj visādu barību pa šiem nākamiem auglīgiem gadiem.
35. Un lai tie saber labību apakš Varaūs rokas par barību pilsētā, un lai to paglabā.
36. Tad būs barība zemei par padomu, kamēr tie septiņi bada gadi būs Ēģiptes zemē, ka zeme no bada netop izdeldēta.
37. Un šie vārdi patika Varaūm un visiem viņa kalpiem.
38. Un Varaūs sacīja uz saviem kalpiem: kur mēs atrastu tādu vīru, iekš ka ir Dieva Gars?
39. Tad Varaūs sacīja uz Jāzepu: tāpēc ka Dievs tev visas šīs lietas ir darījis zināmas, nav neviena tik prātīga un gudra, kā tu.
40. Tev būs būt pār manu namu, un visiem maniem ļaudīm būs klausīt tavam vārdam; pēc tā goda krēsla vien es būšu lielāks nekā tu.
41. Un Varaūs sacīja uz Jāzepu: redzi, es tevi esmu iecēlis pār visu Ēģiptes zemi.
42. Un Varaūs novilka savu gredzenu no savas rokas un deva to Jāzepam rokā, un to apģērba ar dārga audekla drēbēm un apkāra zelta ķēdes ap viņa kaklu,
43. Un tam lika braukt uz saviem otrajiem ratiem, kas viņam bija, un viņa priekšā sauca: klanāties! Un viņš to iecēla pār visu Ēģiptes zemi.
44. Un Varaūs sacīja uz Jāzepu: es esmu Varaūs, tomēr bez tavas ziņas nevienam ne roku, ne kāju nebūs pacelt visā Ēģiptes zemē.
45. Un Varaūs Jāzepu nosauca Capnat-Paneak (pasaules glābējs) un tam deva par sievu Asnatu, Potivera, Onna priestera, meitu. Un Jāzeps devās ceļā pa visu Ēģiptes zemi.
46. Un Jāzeps bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš priekš Ēģiptes ķēniņa Varaūs stāvēja. Un Jāzeps aizgāja no Varaūs un pārstaigāja visu Ēģiptes zemi.
47. Un zeme tanīs septiņos bagātos gados izdeva bagātus augļus.
48. Un viņš sakrāja to septiņu gadu labību, kas bija Ēģiptes zemē, visu un lika to labību pilsētās; to labību no ikvienas pilsētas tīruma, kas ap to bija, viņš tanī nolika.
49. Tā Jāzeps sabēra pārlieku daudz labības, kā smiltis jūrmalā, ka beidzot mitējās skaitīt, jo tā bija neskaitāma.
50. Un Jāzepam piedzima divi dēli, pirms nekā tie bada gadi nāca; tos Asnata, Potivera, Onna priestera, meita, viņam dzemdēja.
51. Un Jāzeps tā pirmdzimtā vārdu nosauca Manasu, jo Dievs man ir licis aizmirst visu manu grūtumu un visu mana tēva namu.
52. Un tā otrā vārdu viņš nosauca Evraīm, jo Dievs man licis augt manā bēdu zemē.
53. Un tie septiņi bagātie gadi beidzās, kas bija Ēģiptes zemē.
54. Un tie septiņi bada gadi sāka nākt, it kā Jāzeps bija sacījis, un tur bija bads visapkārt, bet pa visu Ēģiptes zemi bija maize.
55. Kad nu visa Ēģiptes zeme arī badu cieta, tad tie ļaudis brēca uz Varaū pēc maizes. Un Varaūs sacīja visiem Ēģiptiešiem: ejat pie Jāzepa, - ko tas jums sacīs, to dariet.
56. Un bads bija pa visu zemi, un Jāzeps atvēra visas klētis un pārdeva Ēģiptiešiem, jo bads palika jo dienas jo lielāks Ēģiptes zemē.
57. Un visas citas zemes nāca uz Ēģiptes zemi pie Jāzepa pirkt, jo bads bija liels pa visām zemēm.

Ģenēze 42:1-38
1. Kad nu Jēkabs redzēja, ka labība bija Ēģiptes zemē, tad viņš saviem dēliem sacīja: ko jūs skatāties?
2. Un viņš sacīja: redzi, es esmu dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, noejat turp un pērciet mums no turienes, lai dzīvojam un nemirstam.
3. Tad desmit Jāzepa brāļi nogāja, labības pirkt no Ēģiptes zemes.
4. Bet Benjaminu, Jāzepa brāli, Jēkabs nesūtīja ar viņa brāļiem, jo tas sacīja: ka to kāda nelaime neaizņem.
5. Tā Izraēla dēli nāca, labības pirkt līdz ar citiem, kas turp gāja, jo bads bija arī Kanaāna zemē.
6. Un Jāzeps bija tas valdītājs pār zemi un pārdeva visiem tās zemes ļaudīm, un Jāzepa brāļi nāca un klanījās viņa priekšā ar vaigu pie zemes.
7. Tad Jāzeps redzēja savus brāļus un tos pazina, bet viņš likās pret tiem svešs, un runāja ar tiem bargi un sacīja uz tiem: no kurienes jūs nākat? Un tie sacīja: no Kanaāna zemes, maizes pirkt.
8. Un Jāzeps pazina savus brāļus, bet tie viņu nepazina.
9. Un Jāzeps pieminēja savus sapņus, ko viņš par tiem bija sapņojis, un viņš uz tiem sacīja: jūs esat izlūki, jūs esat nākuši raudzīt, kur zemei var piekļūt.
10. Un tie uz viņu sacīja: nē, mans kungs, tavi kalpi ir nākuši, maizes pirkt.
11. Mēs visi esam viena vīra dēli, mēs esam taisni ļaudis, tavi kalpi nav izlūki.
12. Un viņš uz tiem sacīja: nē, bet jūs esat nākuši izlūkot, kur zemei var piekļūt.
13. Un tie sacīja: mēs tavi kalpi bijām divpadsmit brāļi, viena paša vīra dēli Kanaāna zemē, un redzi, tas jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav.
14. Tad Jāzeps uz tiem sacīja: tā tas ir, kā es uz jums esmu runājis un sacījis: jūs esat izlūki.
15. Pie tam jūs tapsiet pārbaudīti; tik tiešām kā Varaūs dzīvo, jūs no šejienes netiksiet projām, ja jūsu jaunākais brālis nenāk šurpu.
16. Sūtiet vienu no jums, kas atved jūsu brāli, bet jūs paliekat cietumā, tad jūsu vārdi taps pārbaudīti, vai pie jums ir patiesība, un ja ne, tik tiešām kā Varaūs dzīvo, tad jūs esat izlūki.
17. Un viņš tos kopā lika trīs dienas cietumā.
18. Un trešā dienā Jāzeps uz tiem sacīja: dariet tā, tad jūs dzīvosiet; es bīstos Dievu.
19. Ja jūs esat taisni ļaudis, tad lai viens no jūsu brāļiem paliek saistīts cietumā, un jūs ejat, pārvediet to labību, tādēļ ka bads jūsu mājās.
20. Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad jūsu vārdi taps atrasti taisni, un jūs nemirsiet; un tie tā darīja.
21. Tad tie sacīja viens uz otru: patiesi, mēs esam noziegušies pret savu brāli, ka mēs viņa dvēseles bēdas redzējām, kad viņš no mums žēlastības lūdzās, un neklausījām; tādēļ šās bēdas nāk pār mums.
22. Un Rūbens tiem atbildēja un sacīja: vai es jums to neteicu sacīdams: neapgrēkojaties pret to bērnu, bet jūs neklausījāt? Un nu redzi, viņa asinis top meklētas.
23. Un tie nezināja, ka Jāzeps to saprata, jo tur bija tulks viņu starpā.
24. Un viņš no tiem novērsās un raudāja, un atkal pie tiem atgriezās un ar tiem runāja, un ņēma no viņu vidus Sīmeanu un to saistīja priekš viņu acīm.
25. Un Jāzeps pavēlēja viņu maisus pildīt ar labību un viņu naudu atlikt ikkatram savā maisā, un tiem dot ceļa barību uz ceļu; un tiem tā tapa darīts.
26. Un tie uzkrāva savu labību uz saviem ēzeļiem un aizgāja no turienes.
27. Kad nu viens no tiem savu maisu atraisīja, savu ēzeli barot mājas vietā, tad tas ieraudzīja savu naudu, un redzi, tā bija viņa maisa virsgalā.
28. Un tas sacīja uz saviem brāļiem: mana nauda man ir atlikta, un redzi, tā ir manā maisā. Tad tiem sirds iztrūkās un tie pārbijās viens uz otru sacīdami: kas tas ir, ko Dievs mums ir darījis?
29. Un tie nāca pie Jēkaba, sava tēva, uz Kanaāna zemi un teica tam visu, kas tiem bija noticis, un sacīja:
30. Tas vīrs, tas zemes kungs, runāja bargi ar mums un mūs turēja par zemes izlūkiem.
31. Tad mēs tam sacījām: mēs esam taisni ļaudis, mēs neesam izlūki bijuši.
32. Mēs bijām divpadsmit brāļi, sava tēva dēli, viena vairs nav, un tas jaunākais vēl šodien ir pie mūsu tēva Kanaāna zemē.
33. Un tas vīrs, tas zemes kungs, mums sacīja: pie tam es nomanīšu, jūs esam taisnus: pametiet vienu no saviem brāļiem pie manis un ņemiet, ko jums vajag, un noejat,
34. Un atvediet savu jaunāko brāli pie manis, tad es manīšu, jūs neesam izlūkus, bet taisnus ļaudis. Jūsu brāli es jums atdošu un jums ļaušu šinī zemē pirkt un pārdot.
35. Un kad tie savus maisus izbēra, redzi, tad ikviens atrada savu naudas mučkuli savā maisā, un tie ieraudzīja savus naudas mučkuļus, viņi un viņu tēvs, un tie izbijās.
36. Tad Jēkabs, viņu tēvs, uz tiem sacīja: jūs man paņemat manus bērnus: Jāzepa vairs nav un Sīmeana vairs nav, un Benjaminu jūs ņemsiet; viss tas nāk man virsū.
37. Tad Rūbens runāja ar savu tēvu un sacīja: ja es to pie tevis neatvedīšu atpakaļ, tad nokauj manus divus dēlus; dod viņu manā rokā, tad es viņu pie tevis atvedīšu atpakaļ.
38. Bet viņš sacīja: manam dēlam nebūs noiet ar jums, jo viņa brālis ir miris, un tas ir viens pats atlicis. Ja tam kāda nelaime notiks uz ceļa, kur jūs iesiet, tad jūs manus sirmos matus ar sirdēstiem novedīsiet bedrē.

Psalmi 10:12-18
12. Celies, ak Dievs Kungs, pacel savu roku, neaizmirsti bēdīgos.
13. Kādēļ bezdievīgais Dievu zaimos un sacīs savā sirdī: tu nemeklēsi?
14. Tu gan redzi, jo tu uzlūko mokas un sirdēstus, likdams to savās rokās; nelaimīgais uz tevi paļaujas, tu esi bāriņa palīgs.
15. Salauz bezdievīgā elkoni un meklē ļaunā bezdievību, ka to vairs neatrod.
16. Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam; pagāni ir bojā gājuši no viņa zemes,
17. Nabagu ilgošanos tu klausi, ak Kungs! Tu viņiem sirdi stiprini, tava auss to liek vērā,
18. Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus.

Sakāmvārdi 4:7-9
7. Gudrības iesākums ir: Manto gudrību un ar visu savu padomu samanto atzīšanu.
8. Turi viņu augsti, tad viņa tevi paaugstinās, viņa tevi cels godā, ja tu viņu apkampsi.
9. Viņa dos jauku glītumu tavai galvai; krāšņu kroni viņa tev dāvinās.

Mateja 14:1-21
1. Tanī laikā Erodus, viens no tiem četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja to slavu par Jēzu,
2. Un sacīja uz saviem kalpiem: šis ir Jānis, tas Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.
3. Jo Erodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Erodeijas dēļ, kas bija Filipa, viņa brāļa, sieva.
4. Jo Jānis uz viņu bija sacījis: tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.
5. Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no tiem ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.
6. Bet kad Erodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Erodeijas meita dejoja viņu priekšā un patika Erodum.
7. Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.
8. Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: dod man šeit bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.
9. Tad ķēniņš noskuma; bet tās zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.
10. Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.
11. Un viņa galva tapa bļodā atnesta un tai meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.
12. Un viņa mācekļi nāca, ņēma tās miesas un tās apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.
13. Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un tie ļaudis to dzirdējuši, Viņam no tām pilsētām kājām gāja pakaļ.
14. Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
15. Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie viņa piegāja un sacīja: šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis: atlaidi tos ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.
16. Un Jēzus uz tiem sacīja: tiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.
17. Bet tie uz Viņu sacīja: mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.
18. Un Viņš sacīja: nesiet man tās šurp.
19. Un tiem ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un tie mācekļi tiem ļaužu pulkiem.
20. Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.
21. Un to vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.