Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685
← 8

Lūkas 9

10 →
1

Un savus divpadsmit mācekļus sasaucis, Viņš tiem deva varu un spēku pār visiem velniem, un sērgas dziedināt.

2

Un Viņš tos sūtīja, Dieva valstību sludināt un vājus darīt veselus:

3

Un Viņš uz tiem sacīja: neņemat neko līdz uz ceļu, nedz zizli, nedz kulīti, nedz maizi, nedz naudu, un lai nevienam no jums nav divi svārki.

4

Un kurā mājā jūs ieiesiet, tur paliekat, un no turienes ejat tālāk.

5

Un kas jūs neuzņems, - tad iziedami no tās pilsētas nokratāt arī pīšļus no savām kājām par liecību pret tiem.

6

Bet tie izgājuši pārstaigāja visus tos miestus visur to priecas vārdu sludinādami un dziedinādami.

7

Bet Erodus, kas to ceturto zemes tiesu valdīja, dzirdēja visas lietas, kas caur Viņu notika, un nezināja, ko domāt, tāpēc ka citi runāja, ka Jānis no miroņiem esot augšām cēlies;

8

Bet citi, ka Elija esot parādījies; bet citi, ka viens no tiem pirmajiem praviešiem esot augšām cēlies.

9

Un Erodus sacīja: es Jānim galvu esmu nocirtis, bet kas šis tāds, par ko es tādas lietas dzirdu? Un tas meklēja, Viņu redzēt.

10

Un tie apustuļi atgriezušies Viņam teica, kādas lietas tie bija darījuši; un Viņš tos ņēma līdz un aizgāja savrup uz kādu tukšu vietu pie vienas pilsētas, vārdā Betsaida.

11

Bet tie ļaudis, to nomanīdami, gāja Viņam pakaļ, un Viņš tos pieņēmis runāja ar tiem par Dieva valstību; un kam dziedināšanas vajadzēja, tos Viņš darīja veselus.

12

Bet vakars jau metās, un tie divpadsmit piegājuši uz Viņu sacīja: atlaidi tos ļaudis, ka tie nogājuši tais apkārtējos miestos un ciemos mājas vietu dabū un maizi atrod; jo mēs šeit esam tukšā vietā.

13

Bet Viņš uz tiem sacīja: dodiet jūs viņiem ēst. Bet tie sacīja: mums vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis vien, ja mēs citur nogājuši barību nepirksim priekš visiem šiem ļaudīm.

14

Jo tur bija kādi piectūkstoš vīri. Bet Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: liekat viņiem apsēsties pa kārtām, pa piecdesmitiem.

15

Un tie tā darīja un lika visiem apsēsties.

16

Bet, tās piecas maizes un tās divas zivis ņēmis, Viņš skatījās uz debesi, tās svētīja un pārlauza, un deva tiem mācekļiem, lai tiem ļaudīm ceļ priekšā.

17

Un tie visi ēda un paēda; un salasīja tās druskas, kas tiem bija atlikušas, divpadsmit kurvjus.

18

Un notikās, kad Viņš viens pats Dievu lūdza, tad tie mācekļi pie Viņa piegāja; un Viņš tiem vaicāja sacīdams: ko tie ļaudis saka, Mani esam?

19

Bet tie atbildēdami sacīja: Jānis, tas Kristītājs; un citi: ka viens no tiem veciem praviešiem esot augšām cēlies.

20

Bet Viņš uz tiem sacīja: bet jūs, ko jūs sakāt, Mani esam? Bet Pēteris atbildēdams sacīja: Tu esi Tas Dieva Kristus.

21

Bet viņš tiem stipri aizliedza, lai nevienam nesaka,

22

Sacīdams: Tam Cilvēka Dēlam būs daudz ciest un tapt atmestam no tiem vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tapt nokautam un trešā dienā uzmodinātam.

23

Un Viņš uz visiem sacīja: ja kas grib nākt Man pakaļ, tas lai aizliedz sevi pašu un uzņem savu krustu ikdienas un staigā Man pakaļ.

24

Jo kas savu dzīvību grib izglābt, tam tā zudīs; un kam sava dzīvība Manis dēļ zūd, tas to izglābs.

25

Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli, bet pats pazūd jeb iet bojā?

26

Jo kas Manis un Manu vārdu dēļ kaunas, tā paša dēļ Tas Cilvēka Dēls kaunēsies, kad Viņš nāks Savā un Sava Tēva un to svēto eņģeļu godībā.

27

Bet Es jums tiešām saku: ir kādi no tiem, kas še stāv, kas nāvi nebaudīs, kamēr Dieva valstību redzēs.

28

Un notikās kādas astoņas dienas pēc šiem vārdiem, tad Viņš ņēma līdz Pēteri un Jāni un Jēkabu, un uzkāpa uz to kalnu, Dievu lūgt.

29

Un Viņam lūdzot, Viņa vaigs palika citāds un Viņa drēbes spoži baltas kā zibens.

30

Un redzi, divi vīri ar Viņu runāja, tie bija Mozus un Elija.

31

Tie parādījās iekš godības un runāja par Viņa galu, ko Viņam bija piepildīt Jeruzālemē.

32

Bet Pēteris un viņa biedri bija miega pilni, bet uzmodušies tie redzēja Viņa spožumu un tos divus vīrus pie Viņa stāvam.

33

Un notikās, kad tie no Viņa šķīrās, tad Pēteris sacīja uz Jēzu: Kungs, šeit mums labi, lai taisām trīs būdas, vienu Tev, vienu Mozum un vienu Elijam; - un viņš nezināja, ko viņš runāja.

34

Un tam šo runājot, padebesis nāca un viņus apēnoja, bet tie bijās, kad tas padebesis viņus apklāja.

35

Un balss nāca no tā padebeša sacīdama: Šis ir Mans mīļais Dēls, To jums būs klausīt.

36

Un kad tā balss atskanēja, tad Jēzus atradās viens pats. Un tie cieta klusu un nesacīja nevienam tanīs dienās nekā no tā, ko bija redzējuši.

37

Un notikās otrā dienā, kad tie no kalna nāca zemē, tad Viņu sastapa daudz ļaužu.

38

Un redzi, viens vīrs no tiem ļaudīm brēca sacīdams: Mācītāj, es Tev lūdzu, skaties uz manu dēlu, jo tas ir mans vienpiedzimušais,

39

Un redzi, viens gars to grābj, un tas piepeši brēc, un viņš to plosa līdz putām un tikai grūti no tā šķirās, to novārdzinādams.

40

Un es Taviem mācekļiem esmu lūdzis, ka tie to izdzītu, bet tie nespēja.

41

Un Jēzus atbildēdams sacīja: ak tu neticīga un netikla cilts, cik ilgi Es pie jums būšu un jūs panesīšu? Atved savu dēlu šurp.

42

Un tam atnākot tas velns to plosīja un raustīja: bet Jēzus to nešķīsto garu apdraudēja un darīja to bērnu veselu un atdeva viņa tēvam.

43

Bet visi iztrūcinājās par to augsto Dieva godību. Un kad visi brīnījās par visu, ko Jēzus bija darījis, tad Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:

44

Liekat jūs šos vārdus savās ausīs, jo Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās.

45

Bet tie šo vārdu nesaprata, un tas tiem bija apslēpts, ka tie to nesamanīja, un tie bijās Viņu vaicāt par šo vārdu.

46

Un viņu starpā tādas domas cēlās, kurš no viņiem esot tas lielākais.

47

Bet Jēzus viņu sirds domas redzēdams, ņēma vienu bērnu un to nostādīja Savā priekšā,

48

Un uz tiem sacīja: ja kas šo bērnu uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; un ja kas Mani uzņem, tas uzņem To, kas Mani sūtījis. Jo kurš jūsu starpā ir tas mazākais, tas būs liels.

49

Bet Jānis atbildēdams sacīja: Kungs, mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, un tam esam lieguši, jo tas neiet ar mums Tev pakaļ.

50

Un Jēzus uz to sacīja: neliedziet, jo kas nav pret mums, tas ir ar mums.

51

Un notikās, kad Viņa paaugstināšanas laiks bija klāt, tad Viņš Savu vaigu grieza, iet uz Jeruzālemi

52

Un Viņš nosūtīja vēstnešus Savā priekšā un tie gāja un nāca uz vienu Samarijas miestu, sataisīt mājas vietu priekš Viņa.

53

Un tie Viņu neuzņēma, jo Viņš bija apņēmies, iet uz Jeruzālemi.

54

Un Viņa mācekļi, Jēkabs un Jānis, to redzēdami sacīja: Kungs, vai Tu gribi, tad mēs sacīsim, lai uguns krīt no debess un tos sadedzina, itin kā arī Elija darījis?

55

Bet Viņš atgriezdamies tos aprāja un sacīja: vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?

56

Jo Tas Cilvēka Dēls nav nācis, cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt. Un tie gāja uz citu miestu.

57

Un notikās tiem noejot, viens uz ceļa uz viņu sacīja: Kungs, es Tev iešu pakaļ, kurp Tu iesi.

58

Un Jēzus uz to sacīja: lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Tam Cilvēka Dēlam nav, kur Tas Savu galvu lai noliek.

59

Un Viņš uz citu sacīja: nāc Man pakaļ! Bet tas sacīja: Kungs, atļauj man papriekš noiet, savu tēvu aprakt.

60

Bet Jēzus uz to sacīja: lai miroņi aprok savus miroņus, bet tu ej un pasludini Dieva valstību.

61

Un cits sacīja: Kungs, es Tev iešu pakaļ, bet atļauj man papriekš no tiem atvadīties, kas ir manā namā.

62

Bet Jēzus uz to sacīja: neviens neder Dieva valstībā, kas savu roku pieliek pie arkla un skatās atpakaļ.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685