Vecā Derība
Jaunā Derība
Latvijas Bībele 1685
← 56

Jesaja 57

58 →
1

Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņem pie sirds, un dievbijīgie top aizrauti, un neviens to neliek vērā. Jo taisnais top aizrauts, pirms ļaunums nāk.

2

Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savos kambaros.

3

Bet jūs, nākat šurp, zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un maucinieces dzimums.

4

Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplēšat savu muti un izstiepjat savu mēli? Vai jūs neesat pārkāpēju bērni un viltnieku dzimums?

5

Jūs esat sakarsuši uz dievekļiem apakš visiem zaļiem kokiem un nokāvāt bērnus pie upēm apakš akmens kalnu stūriem.

6

Pie gludeniem upes akmeņiem bija tava daļa, tā bija tava tiesa, un tiem tu izlēji dzeramu upuri un upurēji ēdamu upuri; vai man ar to bija mierā būt?

7

Tu taisīji savu gultu lielā un augstā kalnā, ir tur tu uzkāpi, upurus upurēt.

8

Un aiz durvīm un stenderēm tu liki savu piemiņas zīmi, jo atstādamies no manis tu atsedzi un kāpi un taisīji platu savu gultu un līki ar tiem.

9

Tu iemīlēji viņu gultu un uzlūkoji to vietu. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa un nesi daudz smaržīgu zāļu, un tālu sūtīji savus vēstnešus un meties zemē līdz ellei.

10

Tu nopūlējies savā garā ceļā un nesacīji: velti! Tu atradi jaunu spēku, tāpēc tu nenoguri.

11

Bet no kā tev bija bail un ko tu bijies? Jo tu paliki par meli un mani nepieminēji un neņēmi pie sirds. - Vai nav tā, kad es sen dienām klusu cietis, tad tu manis nebīsties?

12

Es darīšu zināmu tavu taisnību un tavus darbus, ka tie tev nepalīdzēs.

13

Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs (dievekļu) pulks; bet vējš tos visus aiznesīs, un vēsma tos aizraus. Bet kas uz mani paļaujas, tas iemantos zemi un manu svēto kalnu.

14

Un viņš sacīs: līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, atņemat šķēršļus no manu ļaužu ceļa.

15

Jo tā saka tas Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem.

16

Jo es nebāršos mūžīgi nedz dusmošos bez gala; jo priekš mana vaiga nonīktu gars un tās dvēseles, ko esmu radījis.

17

Es biju apskaities par viņu grēcīgo mantas kārību un tos situ un apslēpos un apskaitos, taču tie atkāpušies aizgāja pa savas sirds ceļu.

18

Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti.

19

Es radīšu lūpu augļus: miers, miers lai ir tiem, kas tālu un kas tuvu, saka Tas Kungs, un es tos dziedināšu.

20

Bet tie bezdievīgie ir kā aizkustināta jūra, kas nevar nostāties, un viņas viļņi izmet dūņas un dubļus.

21

Bezdievīgiem nav miera, saka mans Dievs.

Latvian Bible 1685
Public Domain: Gluck 1685