Lūkas 22

1

Bet tuvojās neraudzētās maizes svētki, ko sauc par Lieldienām.

2

Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Jēzu nonāvēt, bet viņi baidījās no ļaudīm.

3

Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit.

4

Un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot.

5

Un tie priecājās un piesolīja dot viņam naudu.

6

Un viņš apsolīja un meklēja izdevību, kā Viņu tiem nodot, ļaudīm nezinot.

7

Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Lieldienu jēru.

8

Un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: Ejiet un sagatavojiet mums Lieldienas jēru, lai mēs ēstu!

9

Bet viņi sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs tās sataisītu?

10

Un Viņš tiem sacīja: Lūk, pilsētā ieejot, jūs sastapsiet kādu cilvēku, kas nesīs ūdens krūzi; sekojiet viņam tai namā, kurā viņš ieies,

11

Un sakiet nama kungam: Mācītājs tev jautā: kur ir telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu svinēt Lieldienas?

12

Un viņš jums parādīs lielu, izklātu ēdamistabu; tur arī sagatavojiet!

13

Un tie aizgājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru.

14

Un kad pienāca stunda, Viņš novietojās un divpadsmit apustuļi ar Viņu.

15

Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šo Lieldienu jēru kopā ar jums, pirms es ciešu.

16

Jo es jums saku, ka no šī laika to vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā.

17

Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā!

18

Jo es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība.

19

Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota. To dariet man par piemiņu!

20

Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums top izlietas.

21

Bet, lūk, mana nodevēja rokas ir ar mani uz galda.

22

Jo Cilvēka Dēls aiziet, kā tas ir nolemts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Viņu nodod!

23

Un visi sāka apjautāties savstarpēji, kurš gan tas no viņiem būtu, kas to darīs?

24

Bet izcēlās starp viņiem arī ķilda, kurš, šķiet, esot no tiem lielākais?

25

Bet Viņš tiem sacīja: Pagānu ķēniņi valda pār viņiem, un viņu varas nesējus sauc par labdariem.

26

Bet jūs tā ne. Kas no jums lielāks, lai kļūst kā mazākais, bet priekšnieks kā kalps;

27

Jo kas ir lielāks: vai tas, kas atrodas pie galda, vai tas, kas apkalpo? Taču tas, kas atrodas pie galda. Bet es jūsu vidū esmu kā tāds, kas kalpo.

28

Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos.

29

Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs,

30

Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesājot divpadsmit Izraēļa ciltis.

31

Un Kungs sacīja: Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus,

32

Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus!

33

Tas Viņam sacīja: Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un nāvē!

34

Bet Viņš sacīja: Es tev saku, Pēter, šodien vēl gailis nebūs nodziedājis, iekams tu trīsreiz būsi noliedzis, ka mani pazīsti. Un Viņš tiem sacīja:

35

Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka?

36

Bet viņi atbildēja: Nekā! Bet es jums saku: tagad, kam naudas maks, lai ņem līdz arī somu, un kam nav, tas lai pārdod svārkus un pērk zobenu!

37

Jo es jums saku, ka vēl pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Un noziedzniekam Viņš pieskaitīts. jo tas, kas par mani rakstīts, piepildās.

38

Bet viņi sacīja: Kungs, lūk, te ir divi zobeni. Un Viņš tiem sacīja: Diezgan!

39

Un izgājis, Viņš pēc ieraduma gāja uz Olīvkalnu; un mācekļi sekoja Viņam.

40

Un Viņš, tai vietā nonācis, sacīja tiem: Lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā!

41

Un Viņš attālinājās no tiem akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu,

42

Sacīdams: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek!

43

Bet eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk.

44

Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē.

45

Un Viņš, piecēlies no lūgšanas, gāja pie saviem mācekļiem un atrada tos no skumjām aizmigušus.

46

Un Viņš tiem sacīja: Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, lai jūs neiekristu kārdināšanā!

47

Vēl Viņam runājot, lūk, ļaužu pūlis un viens no tiem divpadsmit, Jūdass vārdā, kas gāja tiem priekšgalā, tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu.

48

Bet Jēzus viņam sacīja: Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu?

49

Bet tie, kas pie Viņa bija, redzot, kam jānotiek, sacīja Viņam: Kungs, vai lai cērtam ar zobenu?

50

Un viens no viņiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi.

51

Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to.

52

Bet Jēzus augstajiem priesteriem un svētnīcas priekšniekiem, un vecākajiem, kas pret Viņu bija sanākuši, sacīja: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un milnām.

53

Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara.

54

Un tie Viņu apcietināja un veda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes.

55

Un viņi, sakūruši uguni pagalma vidū, sēdēja ap to, un Pēteris bija starp tiem.

56

Kāda kalpone, redzēdama viņu sēžam gaismā, uzlūkoja to un sacīja: Šis arī bija ar Viņu.

57

Bet tas noliedza Viņu, sacīdams: Sieviet, es Viņu nepazīstu.

58

Un pēc brīža cits, viņu redzēdams, sacīja: Arī tu esi viens no viņiem. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es neesmu.

59

Un kad apmēram viena stunda bija pagājusi, kāds cits apstiprināja, sacīdams: Patiesi, arī šis pie Viņa bija, jo arī viņš ir galilejietis.

60

Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es nezinu, ko tu runā! Un tūdaļ, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis.

61

Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Un Pēteris atminējās Kunga vārdu, ko Viņš sacīja: Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi.

62

Un Pēteris, izgājis ārā, rūgti raudāja.

63

Un vīri, kas Viņu apsargāja, izsmēja un šaustīja Viņu.

64

Un tie apklāja Viņu, un sita Viņu sejā, un jautāja Viņam, sacīdami: Pravieto, kas ir tas, kas Tevi sita?

65

Un daudz citus zaimus tie teica Viņam.

66

Un kad uzausa diena, sapulcējās tautas vecākie un augstie priesteri, un rakstu mācītāji un aizveda Viņu savas augstās tiesas priekšā, sacīdami: Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to!

67

Un Viņš tiem sacīja: Ja es jums teikšu, jūs man neticēsiet.

68

Bet ja es jautāšu, jūs neatbildēsiet un mani neatbrīvosiet,

69

Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Dieva spēka labās rokas.

70

Tad visi sacīja: Tātad tu esi Dieva Dēls? Viņš teica: Jūs sakāt, ka es tas esmu.

71

Bet viņi sacīja: Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to dzirdējām no Viņa mutes.