Lūkas 20

1

Un notika, kad Viņš kādā dienā svētnīcā mācīja tautu un sludināja tai evaņģēliju, ka augstie priesteri un rakstu mācītāji kopā ar vecākajiem sapulcējās

2

Un jautāja Viņam, sacīdami: Saki mums, kā varā Tu to dari, vai kas ir, kas Tev šo varu devis?

3

Bet Jēzus atbildēja un sacīja viņiem: Arī es jums jautāšu vienu vārdu. Atbildiet man:

4

Vai Jāņa kristība bija no debesīm, vai no cilvēkiem?

5

Bet viņi sevī domāja, sacīdami: Ja mēs teiksim: no debesīm, Viņš mums sacīs: Kāpēc tad jūs neticējāt viņam?

6

Bet ja mēs teiksim: no cilvēkiem, tad visa tauta mūs nomētās akmeņiem, jo viņa pārliecināta, ka Jānis ir pravietis.

7

Un viņi atbildēja: Mēs nezinām, no kurienes.

8

Un Jēzus sacīja viņiem: Arī es jums nesaku, kā varā es to daru.

9

Bet Viņš sāka stāstīt tautai šādu līdzību: Kāds cilvēks iestādīja vīna dārzu un iznomāja to vīnkopjiem, bet pats palika tālumā ilgāku laiku.

10

Savā laikā viņš aizsūtīja savu kalpu pie strādniekiem, lai tie dotu viņam no vīna dārza augļiem. Bet tie sita viņu un aizsūtīja tukšā.

11

Un viņš aizsūtīja vēl otru kalpu. Bet tie arī šo sita, apsmēja un aizsūtīja tukšā.

12

Un viņš aizsūtīja vēl trešo, bet arī šo tie ievainoja un izmeta ārā.

13

Tad vīna dārza kungs sacīja: Ko man darīt? Es sūtīšu savu mīļo dēlu; varbūt, redzēdami to, tie viņu ievēros.

14

Kad strādnieki ieraudzīja viņu, tie sevī domāja un sacīja: Šis ir mantinieks; nogalināsim viņu, un mantojums būs mūsu!

15

Un tie, izmetuši viņu no vīna dārza ārā, nonāvēja to. Ko nu gan darīs tiem vīna dārza kungs?

16

Viņš atnāks un iznīcinās šos dārzniekus un vīna dārzu atdos citiem. To dzirdēdami, tie sacīja Viņam: Tas nedrīkst notikt!

17

Bet Viņš, tos uzlūkodams, sacīja: ko tad tas nozīmē, kas rakstīts: akmens, ko atmeta namdari, kļuva par stūrakmeni?

18

Katrs, kas uz šo akmeni kritīs, sašķīdīs, bet uz ko tas kritīs, to sadragās. (Ps.117,22; Is.28,16; Mt.21,42; Apd.4,11; Rom.9,33; 1.Pēt.2,7)

19

Un augstie priesteri un rakstu mācītāji, saprazdami, ka Viņš par tiem runā šo līdzību, tanī pat stundā meklēja pielikt pie Viņa rokas, bet baidījās tautas.

20

Un tie, novērodami Viņu, sūtīja spiegus, kas izlikās taisnīgi, lai notvertu Viņu vārdos un nodotu Viņu priekšniecībai un zemes soģa varai.

21

Un tie jautāja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs zinām, ka tu pareizi runā un māci, un neskaties uz personu, bet patiesībā māci Dieva ceļu;

22

Vai mums atļauts maksāt nodokļus ķeizaram, vai nē?

23

Bet Viņš, izpratis to viltību, sacīja viņiem: Kāpēc jūs mani kārdināt?

24

Parādiet man denāriju! Kā attēls un virsraksts uz tā? Tie atbildēja Viņam, sacīdami: Ķeizara!

25

Un Viņš tiem sacīja: Tad atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva!

26

Un tie nespēja notvert Viņu vārdos tautas priekšā un, izbrīnījušies par Viņa atbildi, apklusa.

27

Bet tad pienāca daži no saducejiem, kas noliedz augšāmcelšanos, un jautāja Viņam,

28

Sacīdami: Mācītāj, Mozus mums rakstījis: ja kam nomirst brālis, kam sieva, bet nav bērnu, tad lai viņa brālis apprecē tā sievu un rada savam brālim pēcnācējus!

29

Bija septiņi brāļi. Pirmais apprecēja sievu un, būdams bez bērniem, nomira.

30

Un nākošais apprecēja viņu un nomira, būdams arī bez bērniem.

31

Un trešais apprecēja viņu; tāpat visi septiņi, neatstādami bērnus, nomira.

32

Beigās pēc visiem nomira sieva.

33

Kā sieva viņa būs augšāmcelšanās brīdī, jo septiņiem viņa bijusi sieva?

34

Un Jēzus viņiem sacīja: Šīs pasaules bērni precējas un tiek precēti.

35

Bet tie, kas tiks atzīti augšāmcelšanās un tās dzīves cienīgi, ne precēsies, ne sievas ņems.

36

Un arī mirt viņi vairs nevarēs, jo tie līdzīgi eņģeļiem; un viņi ir Dieva bērni, jo tie ir augšāmcelšanās bērni.

37

Bet ka miroņi celsies augšām, uz to norādīja arī Mozus pie ērkšķu krūma, kur viņš sacīja: Kungs ir Ābrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs.

38

Bet Viņš nav mirušo, bet dzīvo Dievs, jo Viņam visi dzīvo.

39

Bet daži rakstu mācītāji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, Tu labi pateici.

40

Un tie neuzdrošinājās vairs neko Viņam jautāt.

41

Bet Viņš tiem sacīja: Kā tad saka, ka Kristus ir Dāvida Dēls?

42

Un pats Dāvids psalmu grāmatā saka: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas,

43

Iekams es Tavus ienaidniekus lieku par pakāju Tavām kājām. (Ps.109,1)

44

Tātad Dāvids sauc Viņu par Kungu; un kā tad Viņš tā dēls?

45

Bet Viņš, visai tautai dzirdot, sacīja saviem mācekļiem:

46

Sargieties no rakstu mācītājiem, kas vēlas staigāt garajos svārkos un mīl sveicienus laukumos, un pirmos sēdekļus sinagogās, un ieņemt goda vietas mielastos,

47

Kas, izlikdamies garas lūgšanas skaitām, aprij atraitņu mājas! Šie saņems lielāku sodu.