Lūkas 2

1

Bet notika, ka tanī laikā ķeizars Augusts izdeva pavēli, lai tiktu sarakstīta visa valsts.

2

Šī pirmā sarakstīšana notika Kvirinija, Sīrijas pārvaldnieka, laikā.

3

Un visi gāja pierakstīties, katrs savā pilsētā.

4

Un arī Jāzeps no Nācaretes pilsētas Galilejā nogāja Jūdejā, Dāvida pilsētā, kas saucās Betlēme, tāpēc ka viņš bija no Dāvida nama un cilts.

5

Lai pierakstītos ar Mariju, savu saderināto sievu, kas bija grūta.

6

Un notika, ka, viņiem tur esot, pienāca laiks, lai viņa dzemdētu.

7

Un viņa dzemdēja savu pirmdzimto Dēlu, un ietina Viņu autiņos, un ielika Viņu silē, jo tiem nebija vietas mājvietā.

8

Un bija gani tanī apvidū, kas, būdami nomodā, sargāja nakts stundās savu ganāmpulku.

9

Un, lūk, Kunga eņģelis piestājās viņiem, un Dieva spožums apspīdēja tos, un viņi ļoti izbijās.

10

Un eņģelis viņiem sacīja: Nebīstieties, jo, lūk, es jums pasludinu lielu prieku, kas notiks visiem ļaudīm:

11

Jo jums šodien Dāvida pilsētā piedzimis Pestītājs, kas ir Kristus Kungs.

12

Un tāda jums būs zīme: jūs atradīsiet Bērnu, autiņos ietītu un silē ieliktu.

13

Un piepeši eņģelim pievienojās daudz debess karapulku, kas godināja Dievu, sacīdami:

14

Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes laba prāta cilvēkiem.

15

Un notika, kad eņģeļi bija no tiem aizgājuši debesīs, ka gani runāja savā starpā: Aiziesim uz Bētlemi paskatīties to vārdu, kas noticis, ko Kungs mums pasludinājis!

16

Un viņi steigā atnāca un atrada Mariju un Jāzepu, un Bērniņu, kas gulēja silē.

17

Bet kad viņi to redzēja, tie pazina to vārdu, kas viņiem bija sacīts par šo Bērniņu.

18

Un visi, kas to dzirdēja, brīnījās par to, ko gani tiem sacīja.

19

Bet Marija glabāja visus šos vārdus, pārdomādama savā sirdī.

20

Un gani atgriezās atpakaļ, godinādami un teikdami Dievu par visu, ko tie bija dzirdējuši un redzējuši, kā tas viņiem bija sacīts.

21

Un Bērns, kad astoņas dienas bija pagājušas, bija jāapgraiza, nosaucot Viņu vārdā Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija ieņemts mātes miesās.

22

Un tie, kad saskaņā ar Mozus likumu viņas šķīstīšanas dienas bija pagājušas, nesa Viņu uz Jeruzalemi, lai Viņu upurētu Kungam,

23

Kā Kunga bauslībā rakstīts, lai ikviens vīriešu kārtas pirmdzimtais tiktu Kungam svētīts; (2.Moz.13,2)

24

Un lai upurētu vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus, kā tas sacīts Kunga bauslībā.

25

Un, lūk, Jeruzalemē bija cilvēks, vārdā Simeons; šis cilvēks bija taisnīgs un dievbijīgs, un viņš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu; un Svētais Gars bija viņā.

26

Un no Svētā Gara viņš bija saņēmis norādījumu, ka viņš nāves neredzēs, iekams nebūs skatījis Kunga Svaidīto.

27

Viņš, garā pamudināts, iegāja svētnīcā; un, kad vecāki ienesa Jēzus Bērniņu, lai pie Viņa izpildītu bauslības paražas,

28

Tas ņēma Viņu savās rokās un, Dievu teikdams, sacīja:

29

Tagad, Kungs, saskaņā ar Taviem vārdiem atlaid savu kalpu mierā.

30

Jo manas acis redzējušas Tavu pestīšanu,

31

Ko Tu esi sataisījis visu ļaužu vaiga priekšā:

32

Gaismu pagānu apgaismošanai un Tavas Izraēļa tautas godu.

33

Un Viņa tēvs un māte brīnījās par to, kas par Viņu tika runāts.

34

Un Simeons svētīja viņus un sacīja Marijai, Viņa mātei: Lūk, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudziem Izraēlī un par zīmi, kam pretī runās (Is.8,14; Rom.9,38; 1.Pēt.2,7)

35

Un tavas pašas dvēseli pārdurs zobens, lai atklātos daudzu siržu domas.

36

Un tur bija praviete Anna, Fanuēļa meita, no Asera cilts, kas sasniegusi lielu vecumu, nodzīvojot pēc savas jaunavības ar savu vīru septiņus gadus.

37

Un viņa bija atraitne ap astoņdesmit četriem gadiem, kas neatkāpās no svētnīcas, bet gavēdama un lūgdama naktīm un dienām, kalpoja Dievam.

38

Un viņa, ienākusi tanī pat stundā, teica Kungu un runāja par Viņu visiem, kas gaidīja Izraēļa atpestīšanu.

39

Un viņi, visu pēc Kunga bauslības izpildījuši, atgriezās atpakaļ Galilejā, savā Nācaretes pilsētā.

40

Bet Bērniņš auga un stiprinājās, pilns gudrības; un Dieva žēlastība bija ar Viņu.

41

Un Viņa vecāki Lieldienu svētkos ik gadus gāja uz Jeruzalemi.

42

Un tie, kad Viņš bija divpadsmit gadus vecs, pēc svētku ieraduma gāja uz Jeruzalemi.

43

Un kad viņi, izbeidzoties svētku dienām, atgriezās atpakaļ, bērns Jēzus palika Jeruzalemē, bet Viņa vecāki to nezināja.

44

Bet tie domāja, ka Viņš ir pie ceļa biedriem; un tie, dienas ceļu nostaigājuši, meklēja Viņu starp radiem un pazīstamajiem;

45

Un tie, neatraduši Viņu, atgriezās Jeruzalemē, To meklēdami.

46

Un notika, ka pēc trim dienām tie Viņu atrada sēžam dievnamā starp rakstu mācītājiem, tos uzklausot un tiem jautājot.

47

Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm.

48

Un tie, Viņu ieraudzījuši, brīnījās. Un Viņa māte sacīja Viņam: Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.

49

Un Viņš tiem sacīja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?

50

Un tie neizprata tos vārdus, kurus Viņš tiem runāja.

51

Un Viņš gāja tiem līdz. Un viņi nonāca Nācaretē; un Viņš bija tiem paklausīgs. Un Viņa māte glabāja visus šos vārdus savā sirdī.

52

Un Jēzus pieņēmās gudrībā un gados, un žēlastībā pie Dieva un cilvēkiem.