Bībele viena gada laikā
Februāris 18


Izceļošana 13:1-22
1. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
2. Svēti man visus pirmdzimušos, visus kas māti atplēš, starp Izraēla bērniem, no cilvēkiem un no lopiem; tie man pieder.
3. Tad Mozus sacīja uz tiem ļaudīm: pieminiet šo dienu, kur jūs esat izgājuši no Ēģiptes zemes, no tā vergu nama, jo Tas Kungs ar stipru roku jūs ir izvedis no šejienes; tāpēc nekā raudzēta nebūs ēst.
4. Šodien jūs izejat Abiba mēnesī.
5. Un kad Tas Kungs jūs būs ievedis Kanaāniešu un Etiešu un Amoriešu un Eviešu un Jebuziešu zemē, ko viņš jūsu tēviem zvērējis, tev dot, - zemi, kur piens un medus tek: tad tev ar tādu kalpošanu būs kalpot šai mēnesī.
6. Septiņas dienas tev būs ēst neraudzētu maizi, un septītā dienā lai ir Tā Kunga svētki.
7. Septiņas dienas būs ēst neraudzētu maizi, un raudzētu maizi lai neredz pie jums, un raugu lai neredz pie jums visās jūsu robežās.
8. Un tev būs ziņu dot savam dēlam tai dienā un sacīt: tas ir tādēļ, ko Tas Kungs man darījis, kad es izgāju no Ēģiptes zemes.
9. Un tam būs tev būt par zīmi tavā rokā un par piemiņas rakstu priekš tavām acīm, tāpēc lai Tā Kunga bauslība ir tavā mutē; jo ar stipru roku Tas Kungs tevi izvedis no Ēģiptes zemes.
10. Tad nu turi šo iestādījumu īstenā laikā ik gadus.
11. Un kad Tas Kungs tevi būs ievedis Kanaāniešu zemē, itin kā Viņš tev un taviem tēviem zvērējis, un tev to būs devis,
12. Tad tev būs nodot Tam Kungam visu, kas māti atplēš, ir no taviem lopiem visu pirmdzimto; kas ir vīrietis, tam būs piederēt Tam Kungam.
13. Bet visus pirmdzimtos no ēzeļa tev būs izpirkt ar vienu jēru, un ja tu to neizpirksi, tad nolauz viņam kaklu; bet ikvienu pirmdzimto no cilvēkiem starp jūsu bērniem jums būs izpirkt.
14. Un kad tavs dēls šodien vai rītu tev vaicās un sacīs: kas tas ir? Tad tev būs tam sacīt: Tas Kungs mūs ar stipru roku ir izvedis no Ēģiptes, no tā vergu nama.
15. Jo kad Varaūs apcietinājās, mūs atlaist, tad Tas Kungs nokāva visus pirmdzimtos Ēģiptes zemē, no cilvēku pirmdzimtiem līdz lopu pirmdzimtiem; tādēļ es Tam Kungam upurēju visu, kas no vīriešu kārtas māti atplēš, bet visus savus pirmdzimtos dēlus es izpērku.
16. Un tas būs par zīmi tavā rokā un par piemiņas rakstu priekš tavām acīm; jo Tas Kungs mūs ar stipru roku ir izvedis no Ēģiptes.
17. Un kad Varaūs tos ļaudis bija atlaidis, tad Dievs tos nevadīja pa Vīlistu zemes ceļu, jebšu tas bija īsāks, jo Dievs sacīja: lai tiem ļaudīm nepaliek žēl, kad tie redz karu, un lai tie atkal negriežās atpakaļ uz Ēģiptes zemi.
18. Bet Dievs tiem ļaudīm lika griezties pa tuksneša ceļu uz niedru jūru, un Izraēla bērni izgāja apbruņoti no Ēģiptes zemes.
19. Un Mozus ņēma Jāzepa kaulus līdz ar sevi; jo tas Izraēla bērniem bija licis zvērēt it stipru zvērestu, sacīdams: Dievs jūs tiešām piemeklēs; tad vediet manus kaulus līdz ar sevi no šejienes.
20. Tā tie izgāja no Zukota un apmetās Etamā, tuksneša galā.
21. Un Tas Kungs gāja viņiem priekšā, dienu padebeša stabā, ka viņš tos pa ceļu vadītu, un nakti uguns stabā, ka viņš tiem spīdētu, iet dienu un nakti.
22. Un tas padebeša stabs nenozuda dienā nedz tas uguns stabs naktī no ļaužu priekšas.

Izceļošana 14:1-31
1. Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un sacīja:
2. Runā uz Izraēla bērniem, lai tie griežas un apmet lēģeri pret Kirotleiju, starp Migdolu un jūru, šaipus Baāl Cevonas; tai pretī jums būs lēģeri apmest pie jūras.
3. Tad Varaūs sacīs no Izraēla bērniem, tie ir apmaldījušies tai zemē, tuksnesis tiem ir visapkārt.
4. Un es apcietināšu Varaūs sirdi, ka tas viņiem dzīsies pakaļ, un es pagodināšos pie Varaūs un pie visa viņa spēka, tā ka Ēģiptiešiem būs atzīt, ka es esmu Tas Kungs. Un tie tā darīja.
5. Kad nu Ēģiptes ķēniņam tapa sacīts, tos ļaudis bēgam, tad Varaūs un viņa kalpu sirds pārvērtās pret tiem ļaudīm un tie sacīja: ko mēs esam darījuši, Izraēli atlaizdami, ka tie mums vairs nekalpo?
6. Un viņš iejūdza savus ratus un ņēma savus ļaudis ar sevi līdz.
7. Un viņš ņēma sešsimt izlasītus ratus un visus Ēģiptes zemes ratus un virsniekus pār tiem visiem.
8. Un Tas Kungs apcietināja Varaūs, Ēģiptes ķēniņa, sirdi, ka tas Izraēla bērniem dzinās pakaļ; bet Izraēla bērni izgāja caur augstu roku.
9. Un Ēģiptieši tiem dzinās pakaļ un tos panāca, kur tie lēģeri bija apmetuši pie jūras, visi Varaūs zirgi, rati un viņa jātnieki un viņa spēks pie Ķirotleijas pret Baāl Cevonu.
10. Kad nu Varaūs bija tuvu pie tiem, tad Izraēla bērni pacēla savas acis, un redzi, Ēģiptieši dzinās viņiem pakaļ; un Izraēla bērni ļoti bijās un brēca uz To Kungu.
11. Un tie sacīja uz Mozu: vai nebija kapenes Ēģiptes zemē, ka tu mūs esi aizvedis, lai mirstam tuksnesī? Kāpēc tu mums to esi darījis, ka tu mūs esi izvedis no Ēģiptes zemes.
12. Vai tā nav tā valoda, ko mēs Ēģiptes zemē uz tevi runājām sacīdami: atstājies no mums, un lai kalpojam Ēģiptiešiem; jo tas mums būtu labāki bijis, kalpot Ēģiptiešiem, nekā mirt tuksnesī.
13. Tad Mozus sacīja uz tiem ļaudīm: nebīstaties, pastāviet un lūkojiet Tā Kunga pestīšanu, ko viņš šodien jums darīs. Jo tos Ēģiptiešus, ko jūs šodien redzat, jūs mūžam vairs neredzēsiet.
14. Tas Kungs karos par jums, un jūs būsiet mierā.
15. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ko tu brēc uz mani? Saki Izraēla bērniem, lai dodās ceļā.
16. Un tu pacel savu zizli un izstiep savu roku pār jūru un pāršķir to, ka Izraēla bērni var iziet cauri caur jūras vidu pa sausumu.
17. Un redzi, es apcietināšu Ēģiptiešu sirdi, ka tie ies viņiem pakaļ, un es pagodināšos pie Varaūs un pie visa viņa spēka, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem.
18. Un Ēģiptiešiem būs atzīt, ka es esmu Tas Kungs, kad es pagodināšos pie Varaūs, pie viņa ratiem un pie viņa jātniekiem.
19. Un tas Dieva eņģelis, kas Izraēla lēģerim gāja papriekš, cēlās un apstājās aiz viņiem, un tas padebeša stabs cēlās arīdzan no viņu priekšas un apstājās aiz viņiem.
20. Un tas nāca starp Ēģiptiešu lēģeri un Izraēla lēģeri, un tas padebesis bija (Ēģiptiešiem) tumšs un darīja (Izraēla bērniem) nakti gaišu, tā ka cauru nakti tie nevarēja tikt pie šiem.
21. Kad nu Mozus savu roku izstiepa pār jūru, tad Tas Kungs tai jūrai lika notecēt caur stipru austriņu visu nakti, un darīja to jūru sausu, un tas ūdens pāršķīrās.
22. Un Izraēla bērni iegāja jūras vidū sausām kājām, un tas ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku.
23. Un Ēģiptieši tiem dzinās pakaļ un iegāja tiem pakaļ, visi Varaūs zirgi, viņa rati un viņa jātnieki jūras vidū.
24. Un notikās rīta krēslā, tad Tas Kungs skatījās tai uguns un padebeša stabā uz Ēģiptiešu karaspēku un iztrūcināja Ēģiptiešu karaspēku.
25. Un nogrūda tos riteņus no viņu ratiem, ka tiem grūti nācās tikt projām; tad Ēģiptieši sacīja: lai bēgam no Izraēla, jo Tas Kungs karo priekš viņiem pret Ēģiptiešiem.
26. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pār jūru, ka tas ūdens sagāžas pār Ēģiptiešiem, pār viņu ratiem un pār viņu jātniekiem.
27. Tad Mozus savu roku izstiepa pār jūru, un tā jūra atgriezās pašā rīta krēslā savā straumē, un Ēģiptieši bēga viņai pretī, un Tas Kungs iegāza Ēģiptiešus jūras vidū.
28. Un tas ūdens griezās atpakaļ un apklāja ratus un jātniekus, visu Varaūs spēku, kas viņiem jūrā bija gājis pakaļ, ka neviens no tiem neatlika.
29. Bet Izraēla bērni gāja sausām kājām caur jūras vidu, un ūdens tiem bija par mūri pa labo un kreiso roku.
30. Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Izraēli no Ēģiptiešu rokas, un Izraēls redzēja Ēģiptiešus nomirušus jūras malā.
31. Izraēls redzēja arīdzan to stipro roku, ko Tas Kungs pie Ēģiptiešiem bija parādījis. Un tie ļaudis bijās To Kungu un ticēja Tam Kungam un viņa kalpam Mozum.

Psalmi 18:13-19
13. Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla savu balsi, krusu un degošus zibeņus.
14. Un viņš meta savas bultas un tos izklīdināja, un daudz zibeņus un tos iztrūcināja.
15. Un ūdeņu dziļumi rādījās un zemes pamati tapa atklāti no tavas bāršanās, - ak Kungs, no tavu nāšu dvašas pūšanas.
16. Viņš izstiepa roku no augstības un ņēma mani, viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem.
17. Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo vareni ne kā es.
18. Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums.
19. Un viņš mani izveda klajumā, viņš mani izrāva, jo viņam bija labs prāts uz mani.

Sakāmvārdi 6:6-11
6. Ej pie skudras, sliņķi, skaties viņas ceļus un topi gudrs!
7. Lai tai nav valdnieka, ne virsnieka, ne kunga,
8. Tā tomēr savu maizi sagādā vasarā, savu barību sakrāj pļaujamā laikā.
9. Cik ilgi tu gulēsi, sliņķi? Kad tu celsies no sava miega?
10. Guli maķenīt, snaudi maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā;
11. Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums, kā apbruņots vīrs.

Mateja 21:1-22
1. Un kad tie tuvu pie Jeruzālemes nāca, pie Betvagus, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem
2. Un tiem sacīja; ejat uz to miestu, kas jūsu priekšā; un tūdaļ jūs atradīsiet ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisījuši atvediet tos pie Manis.
3. Un ja kas jums ko sacīs, tad atsakāt: Tam Kungam to vajag, tūdaļ viņš jums tos atlaidīs.
4. Bet viss tas notika, lai piepildās, ko tas pravietis sacījis sludinādams:
5. Sakait Ciānas meitai: redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa.
6. Tie mācekļi nogāja un darīja, kā Jēzus tiem bija pavēlējis.
7. Un atveda to ēzeļa māti un to kumeļu, un uzlika savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.
8. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļu; bet citi cirta sarus no kokiem un izkaisīja tos uz ceļu.
9. Bet tie ļaudis, kas priekšā gāja un no aizmugures staigāja, kliedza un sauca: Ozianna Tam Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!
10. Bet kad Viņš Jeruzālemē iejāja, tad visa pilsēta cēlās un sacīja: kas Tas tāds?
11. Bet tie ļaudis sacīja: Šis ir Jēzus, tas pravietis no Nacaretes iekš Galilejas.
12. Un Jēzus iegāja Dieva namā un izdzina visus, kas Dieva namā pārdeva un pirka, un apgāza galdus tiem naudas mijējiem un krēslus tiem baložu pārdevējiem,
13. Un uz tiem sacīja: stāv rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams, bet jūs to esat darījuši par slepkavu bedri.
14. Un tur akli un tizli nogāja pie Viņa Dieva namā, un Viņš tos dziedināja.
15. Bet kad tie augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja tos brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un tos bērnus Dieva namā brēcam un sakām: Ozianna tam Dāvida dēlam! tad tie apskaitās,
16. Un uz Viņu sacīja: vai Tu nedzirdi, ko šie saka? Bet Jēzus uz tiem sacīja: dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdāmu mutes Es slavu sataisīšu?
17. Un tos atstājis, Viņš izgāja no pilsētas ārā uz Betaniju un tur pārgulēja.
18. Bet kad Viņš no rīta agrumā atkal uz pilsētu gāja, Viņam gribējās ēst.
19. Un Viņš redzēja vienu vīģes koku ceļmalā, piegāja pie tā un neatrada uz tā nenieka, kā tik lapas vien, un uz to sacīja: uz tevis lai nemūžam vairs auglis neaug. Un tūdaļ tas vīģes koks nokalta.
20. Un tie mācekļi to redzējuši, brīnījās un sacīja: kā tas vīģes koks tik drīz nokaltis?
21. Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: patiesi, Es jums saku: ja jums ticība ir, un jūs prātā nešaubaties, tad jūs nevien to darīsiet ar to vīģes koku, bet arī, kad jūs šim kalnam sacīsiet: celies no savas vietas un meties jūrā, tad tas notiks.
22. Un visu, ko jūs savā lūgšanā lūgsiet ticēdami, to jūs dabūsiet.