Bībele viena gada laikā
Augusts 18


Esther 3:1-15
1. Pēc tam ķēniņš Aāzverus paaugstināja Amanu, Medatus dēlu, to Agaģieti, un to cēla augsti, un lika viņa krēslu pār visiem lielkungiem, kas pie viņa bija.
2. Un visi ķēniņa kalpi, kas ķēniņa vārtos bija, locījās un klanījās Amana priekšā, jo ķēniņš tā viņa pēc bija pavēlējis; bet Mardakajs nelocījās un neklanījās.
3. Tad ķēniņa kalpi, kas bija ķēniņa vārtos, sacīja uz Mardakaju: kāpēc tu pārkāpi ķēniņa pavēli?
4. Un tā tie ikdienas uz viņu runāja, bet viņš tiem neklausīja. Tad tie to stāstīja Amanam, ka redzētu, vai tāda Mardakaja pretestība pastāvētu, - jo tas viņiem bija stāstījis, ka viņš esot Jūds.
5. Kad nu Amans redzēja, ka Mardakajs nelocījās un viņa priekšā neklanījās, tad Amans palika ļoti dusmīgs.
6. Bet viņam šķita vēl maz esam, roku pielikt pie Mardakaju vien, (jo tie viņam bija izteikuši Mardakaja cilti,) bet Amans meklēja izdeldēt visus Jūdus pa visu Aāzverus valsti, Mardakaja tautu.
7. Pirmā mēnesī, (tas ir Nizana mēnesis,) ķēniņa Aāzverus divpadsmitā gadā, meta meslus, tas ir pur, priekš Amana ikdienas un ik mēnešus līdz tam divpadsmitam mēnesim, tas ir Adara mēnesis.
8. Un Amans sacīja uz ķēniņu Aāzveru: viena tauta ir izkaisīta un izdalīta starp ļaudīm visās tavas valsts tiesās, un viņiem ir citāda bauslība, nekā visiem citiem ļaudīm, un ķēniņa pavēli tie nedara, tāpēc ķēniņam nepieklājās tos ieredzēt.
9. Ja ķēniņam patīk, tad lai raksta, ka tie kļūst izdeldēti, tad es tiem mantas uzraugiem desmit tūkstoš talentus sudraba iesvēršu rokā, lai to nes ķēniņa mantas namā.
10. Tad ķēniņš novilka savu gredzenu no savas rokas un to deva Agaģietim Amanam, Medatus dēlam, Jūdu pretiniekam.
11. Un ķēniņš sacīja uz Amanu: tas sudrabs lai tev paliek, ir tie ļaudis, ka tu ar tiem dari, kā tev patīk.
12. Tad ķēniņa skrīveri tapa saaicināti, trīspadsmitā dienā pirmā mēnesī, un tapa rakstīts, it kā Amans pavēlēja, uz ķēniņa valdītājiem un zemes valdniekiem, kas bija pār ikkatru valsti, un uz ikkatras tautas virsniekiem, ikvienai valstij pēc viņas valodas un ikvienai tautai pēc viņas mēles; ķēniņa Aāzverus vārdā tas tapa rakstīts un ar ķēniņa gredzenu aizzieģelēts.
13. Un tās grāmatas tapa sūtītas caur skrējējiem pa visām ķēniņa Aāzverus valstīm, ka visi Jūdi taptu izdeldēti, nokauti un nomaitāti, ir jauni, ir veci, bērniņi un sievas, vienā dienā, trīspadsmitā dienā divpadsmitā mēnesī, tas ir Adara mēnesis, un ka viņu manta taptu laupīta.
14. Tais grāmatās bija rakstīts: ka pavēle dota visās valstīs, ka visiem ļaudīm nāktu zināms, lai tie tai pašā dienā būtu gatavi.
15. Un tie skrējēji izgāja steigšus pēc ķēniņa vārda; un tā pavēle bija dota Zūzanas pilī. Un ķēniņš un Amans sēdēja un dzēra, bet Zūzanas pilsēta iztrūcinājās.

Esther 4:1-17
1. Kad nu Mardakajs dabūja zināt visu, kas bija noticis, tad Mardakajs saplosīja savas drēbes un apvilka maisu ar pelniem, un gāja pilsētas vidū, un brēca ar lielu un rūgtu brēkšanu.
2. Un viņš nāca priekš ķēniņa vārtiem; jo (pašos) ķēniņa vārtos neviens nevarēja ieiet ar maisu apģērbies.
3. Un visās valstīs un vietās, kurp ķēniņa vārds un viņa pavēle nonāca, bija lielas bēdas Jūdiem ar gavēšanu un raudāšanu un bēdāšanos, un daudzi gulēja maisos un pelnos.
4. Tad Esteres meitas un viņas kambarjunkuri nāca un viņai to stāstīja, un ķēniņiene iztrūcinājās ļoti un viņa sūtīja drēbes, Mardakaju apģērbt un to maisu viņam atņemt, bet viņš tās nepieņēma.
5. Tad Estere aicināja Ataku, vienu no ķēniņa kambarjunkuriem, kas viņai bija iedots, un viņa pavēlēja Mardakaju izvaicāt, kas un kāpēc tas esot?
6. Un Ataks izgāja pie Mardakaju uz pilsētas ielu priekš ķēniņa vārtiem.
7. Tad Mardakajs viņam stāstīja visu, kas tam bija noticis, un to nospriesto sudrabu, ko Amans bija solījis ķēniņa mantu namā iesvērt par Jūdiem, ka tie taptu izdeldēti.
8. Un viņš tam deva tās rakstītās pavēles norakstu, kas Zūzanā bija dota, ka tie taptu izdeldēti, lai viņš to Esterei rādītu un viņai stāstītu, un viņai pavēlētu, iet pie ķēniņa, viņu piesaukt un lūgt savas tautas dēļ.
9. Tad Ataks nāca un sacīja Esterei Mardakaja vārdus.
10. Un Estere sacīja uz Ataku un lika Mardakajam teikt:
11. Visi ķēniņa kalpi un visi ķēniņa valsts ļaudis zina, ka ikkatrs, vīrs vai sieva, kas pie ķēniņa nāk iekšējā pagalmā, kas nav aicināts, tam nospriests, to nokaut, (bez vien, kad ķēniņš to zelta scepteri viņam piesniedz, ka viņš paliek dzīvs). Bet es neesmu aicināta pie ķēniņa nākt nu jau trīsdesmit dienas.
12. Un Esteres vārdus atsacīja Mardakajam.
13. Tad Mardakajs Esterei atkal lika sacīt: nedomā savā prātā, ka tu savu dzīvību ķēniņa namā labāki izglābsi nekā tie citi Jūdi.
14. Jo ja tu šinī laikā klusu cietīsi, tad Jūdiem nāks palīdzība un izglābšana no citas vietas, bet tu un tava tēva nams iesiet bojā. Un kas zina, vai tu šī laika labad neesi iecelta par ķēniņieni?
15. Tad Estere Mardakajam lika sacīt:
16. Ej un sapulcē visus Jūdaus, kas Zūzanā atrodas, un gavējiet priekš manis un neēdiet, nedz dzeriet trīs dienas, ne dienu ne nakti; es ar savām meitām, mēs tāpat gavēsim, un tā es iešu pie ķēniņa, jebšu tas nav pēc likuma; ja tad jāiet bojā, tad jāiet bojā.
17. Tad Mardakajs nogāja un darīja visu, ko Estere viņam bija pavēlējusi.

Psalms 89:46-52
46. Cik ilgi, ak Kungs, tu gribi pilnīgi apslēpties, un cik ilgi tava bardzība degs kā uguns?
47. Piemini, kāds ir mans mūžs, cik nīcīgus tu visus cilvēku bērnus esi radījis?
48. Kurš cilvēks dzīvo, kas nāvi neredzēs? Kas savu dvēseli izglābs no kapa varas? (Zela.)
49. Kungs, kur ir tava senējā žēlastība, ko tu savā uzticībā Dāvidam esi zvērējis?
50. Piemini, ak Kungs, savu kalpu kaunu, ko es savā sirdī nesu, no visām pasaules tautām,
51. Ka tavi ienaidnieki nievā, ak Kungs, ka tie nievā tava svaidītā pēdas.
52. Slavēts lai ir Tas Kungs mūžīgi! Āmen, Āmen.

Proverbs 22:7-8
7. Bagātais valda pār nabagiem, un kas aizņēmās, ir aizdevēja kalps.
8. Kas netaisnību sēj, tas bēdas pļaus un ies bojā caur savas blēdības rīksti.

Romiešiem 3:1-31
1. Kas tad nu Jūdam ir pārāki, jeb kāds ir tas apgraizīšanas labums?
2. Visādi liels! Jo pirmā kārtā Dieva vārdi tiem ir uzticēti.
3. Jo kas par to, ja kādi nav ticējuši? Vai viņu neticība Dieva uzticību iznīcinās?
4. Nemaz ne! Bet lai tā paliek, ka Dievs ir taisns un ikkatrs cilvēks melkulis, itin kā ir rakstīts: ka tu palieci taisns savos vārdos un uzvari, kad tu topi tiesāts.
5. Kad nu mūsu netaisnība Dieva taisnību apstiprina, ko lai sakām? Vai tad Dievs nav netaisns, kad Viņš soda? To runāju, kā cilvēki mēdz runāt.
6. Nemaz ne! Jo kā tad Dievs pasauli tiesās?
7. Jo ja Dieva patiesība caur maniem meliem ir vairojusies Viņam par godu, ko tad es vēl kā grēcinieks topu tiesāts?
8. Un kam mēs nesakām, itin kā topam zaimoti, un itin kā daži teic, mūs sakām: darīsim ļaunu, lai nāk labums? Tādiem sods pēc taisnības notiks.
9. Ko tad nu? Vai mēs esam labāki? Nemaz ne. Jo mēs jau pirmāk esam rādījuši, ir Jūdus ir Grieķus, visus esam apakš grēka.
10. Itin kā stāv rakstīts: nav neviena taisna, it neviena,
11. Nav neviena prātīga, nav neviena, kas Dievu meklē.
12. Visi ir atkāpušies un kopā tapuši nelieši, nav neviena, kas labu dara, it neviena.
13. Viņu rīkle ir atvērts kaps; ar savām mēlēm tie viltību dara: odžu dzelonis ir apakš viņu lūpām;
14. Viņu mute ir lāstu un rūgtuma pilna.
15. Viņu kājas ir čaklas izliet asinis.
16. Posts un sirdēsti ir pa viņu ceļiem,
17. Un miera ceļu tie nezin.
18. Dieva bijāšanas nav priekš viņu acīm.
19. Bet mēs zinām, ka bauslība visu, ko tā saka, to tā runā uz tiem, kas ir apakš bauslības, lai ikviena mute top aizbāzta, un visa pasaule ir noziedzīga Dieva priekšā.
20. Tādēļ no bauslības darbiem neviena miesa netaps taisnota Viņa priekšā; jo caur bauslību nāk grēku atzīšana.
21. Bet Dieva taisnība, kas no bauslības un no praviešiem ir apliecināta, tagad ir tapusi zināma bez bauslības,
22. Tā Dieva taisnība caur ticību uz Jēzu Kristu priekš visiem un pie visiem, kas tic; jo tur nav nekādas starpības.
23. Jo visi ir grēkojuši, un tiem trūkst teikšanas Dieva priekšā,
24. Un top taisnoti bez nopelna no Viņa žēlastības caur to atpirkšanu, kas notikusi caur Kristu Jēzu.
25. To Dievs ir nolicis par salīdzināšanu, caur ticību iekš Viņa asinīm, ka tas savu taisnību parādītu, pamezdams tos priekšlaikā darītos grēkus
26. Iekš dievišķas paciešanas, ka tas savu taisnību parādītu šinī laikā: sevi esam taisnu, un taisnu darām to, kas ir no Jēzus ticības.
27. Kur nu ir tā lielīšanās? Tā ir zudusi. Caur kuru bauslību? Vai caur darbu bauslību? Ne! Bet caur ticības bauslību.
28. Tad nu mēs turam, ka cilvēks top taisnots caur ticību bez bauslības darbiem.
29. Jeb vai Dievs tikai Jūdu Dievs? Vai nav arī pagānu Dievs? Tiešām arī pagānu.
30. Jo viens Dievs ir, kas taisno apgraizījumu no ticības un priekšādu caur ticību.
31. Vai tad nu mēs bauslību iznīcinājām caur ticību? Nemaz! Bet mēs bauslību apstiprinājām.